“Ķekavas novada Goda pilsonis”

Dainuvīte Markelova

Savā garajā darba mūžā viņa attīstījusi bibliotēku līdz pilnībai, sekmējusi tās izaugsmi un aktivitāti , ejot līdzi laikam un tehnikas progresam. Dainuvītes vadībā neliela ciemata bibliotēka izauga par Ķekavas novada galveno bibliotēku. Veikta tās automatizācija un izveidots e – katalogs.

Baložu bibliotēka ir elektroniskā kopkataloga un Novadpētniecības datubāzes uzturētāja. Pēc Dainuvītes iniciatīvas īstenots vērienīgs bibliotēkas rekonstrukcijas projekts – pārbūvējot, paplašinot un modernizējot telpas. Neviens vien Baložu bibliotēku dēvē par Gaismas pili.

No 2013.gada Baložu bibliotēka darbojas UNESCO LNK “Stāstu bibliotēkas tīklā. Tur aktīvi darbojas “Lasītāju klubi ” gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pandēmijas laikā ieviests grāmatu viedais skapis, jeb pakomāts, kas nodrošina bezkontakta grāmatu aprites ciklu.

Par savu mūža darbu Dainuvīte Markelova saņēmusi daudzus atzinības un pateicības rakstus. Viņas vadītā bibliotēka ir pamanīta un pozitīvi novērtēta ne vien Pierīgā, bet arī visas republikas mērogā.

Strādājot ar dažādu tautību cilvēkiem, Dainuvīte vienmēr centās saglabāt latviskumu, aicinot ciemos dzejniekus, rakstniekus, aktierus, režisorus un teologus.

Dainuvīte Markelova aktīvi piedalījusies arī kultūras dzīvē, apmeklējot vietējos un valsts mēroga pasākumus. Ilgus gadus dziedājusi Baložu kultūras nama jauktajā korī “Zemdega”. Ar kori izbraukātas tuvas un tālas zemes un iegūti draugi uz mūžu. Tagad Dainuvīte aktīvi darbojas Baložu senioru biedrības valdē.

Dainuvīte ar savu aktīvo un darbīgo mūžu un prasmi saprasties ar līdzcilvēkiem ir pelnījusi būt par Ķekavas novada Goda pilsoni.

Velta Volosovska

Skolotāja Velta līdztekus vidusskolai ir beigusi arī Kuldīgas Mūzikas skolas klavierklasi un mūzika viņu ir pavadījusi visu dzīvi, arī literatūras stundās, tik emocionālie skolotājas dziedājumi nav aizmirstami.

Pēc Kuldīgas, protams, Rīga un Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultāte, kurā 2001.gadā iegūts arī maģistra grāds. Kaut arī pirmā darba vieta bija Rīgas 74.vidusskola, jau vairāk kā 45 gadus viņa ir uzticīga Ķekavas vidusskolai.

Skolēni viņu mīl un varbūt nedaudz arī baidās, jo skolotāja ir stingra un prasīga. Skolotājas Veltas Volosovskas stundas ir emocionālas un dziļu jūtu bagātas, arī zinātniski pamatotas. Viņa skolēnus rosina domāt , radoši izpausties un katram justies kā personībai.

Skolotāja sadarbojas ar Ķekavas novadpētniecības muzeju, gatavojot skolēnus Garlībam Merķelim veltītajam literārajam konkursam “Latvieši”. Eseju konkursā “Mana Ķekava pēc 10gadiem” godalgas ieguvuši 4 viņas audzēkņi.

Literatūras stundas skolotāja vadījusi ne tikai klases telpās, bet Katlakalnā pie Garlība Merķeļa kapa, Aleksandra Čaka “Mūžibas skartie” lasīti Pirmā pasaules kara kritušo piemiņas vietās. Viņas skolēni ieguvuši augstus rezultātus mācību olimpiādēs un konkursos.

Ģimenē kopā ar vīru Fēliksu Izaudzināti divi labi dēli – Uģis un Ēriks, kuri mammu ir atbalstījuši viņas darbā un paši prasījuši viņas padomu.

Skolotāja Velta Volosovska savā skolā ieguvusi nomināciju “Ķekavas vidusskolas lepnums”, savukārt 2005./2006.mācību gadā un 2021./2022.mācību gadā  “Ķekavas novada Gada skolotājs”.

Ar savu paraugu, profesionalitāti, mīlestību un sirsnību skolotāja Velta Volosovska ir iemantojusi savu audzēkņu un savu kolēģu cieņu.

Ojārs Andersons

No 1994.gada viņš ir “Brāļu kapu komitejas “ biedrs. Paralēli šim darbam 18 gadus kopā ar “Vācu tautas kapu kopšanas apvienību” un Brēmenes nodaļas jauniešiem piedalījies 1.pasaules kara vācu karavīru kapu sakopšanā – Baldonē, Daugmalē, Ķekavā un citos Latvijas pagastos.

Ojārs Andersons arī turpmāk meklējis kritušo karavīru kapus un veicinājis to pārapbedīšanas pasākumus.

2021.gada rudenī kopā ar domubiedriem atklāja līdz šim neatrasto, 1941.gadā nošauto ebreju apbedījuma vietu Baldones mežā, ko var raksturot kā unikālu atklājumu Latvijas mērogā. Ar Ojāra Andersona līdzdalību tika veikta pārapbedīšana Baldones kapos.

Pēdējos gados, būdams Baldones muzeja padomes biedrs, aktīvi piedalās Baldones novada vēstures pētīšanā un padomes darbībā, kur viņa redzeslokā ir vairākas Baldones vēstures tēmas, tai  skaitā 106 gadus vecā dzelzceļa līnijas vēsture un unikālais Baldones zirgu tramvajs. Pēc viņa iniciatīvas ir izveidotas tūrisma takas pa vecajām dzelzceļa līnijām.

Ojāru Andersonu ir ieinteresējusi arī Baložu kūdras bānīša vēsture. Viņš ir iestājies Baložu pilsētas “Bānīša draugu klubā” un 2 gadus kā brīvprātīgais strādājis šai objektā. Piedalījies arī Baložu bānīša jaunā pasažieru vagona būvē.

Protams, bez visiem šiem nopelniem, Ojārs Andersons ir bijis aktīvs Latvijas iedzīvotāju cīņā par neatkarības atjaunošanu. Tautas frontes biedrs un Baldones nodaļas vadītājs. Arī pašaizliedzīgs 1991.gada Barikāžu dalībnieks un organizētājs.

Tās ir Ojāra Andersona dzīves vērtības un viņš ir vērtība visam Ķekavas novadam – Ķekavas novada Goda pilsonis.

Olga Šellere
Jāšanas sporta trenere

Olga stāsta, ka aizraušanās ar zirgiem sākusies 11 gadu vecumā Rēzeknē. Turpmākās dzīves laikā  iegūti jāšanas treneres un reitterapijas meistares sertifikāti, tāpat pieredzētas daudzas sacensības. Šelleru ģimene 2001.gadā dibināja Baldones Jātnieku sporta klubu “Telfas”, bet 13 gadus vēlāk- 2014.gada decembrī realizējies ilgi lolotais sapnis – atklāts jaunais zirgu stallis ar vietām 21 zirgam, 2 inventāra istabām un plašu āra smilšu jāšanas laukumu.

Baldonē notika arī pirmā iepazīšanās ar paraolimpieti Rihardu Snikusu, kurš sākotnēji apmeklējis reitterapiju, bet vēlāk jau sācis jāt un mācīties vadīt zirgu. Riharda pirmās sacensības notika 2008.gadā kopā ar O. Šelleres zirgu “Telfa”. Jau dažus gadus vēlāk – 2012.gadā Olga kā Riharda Snikus trenere piedalījās Londonas Paralimpiskajās spēlēs, savukārt 2016.gadā  Rio Paralimpiskajā spēlēs Brazīlijā. 2021.gada Tokijas Paralimpiskajās spēlēs Olga komentējusi sacensības televīzijā, kas ir bijis īpaši emocionāls notikums, jo sacensībās zelta medaļu ieguvis viņas bijušais audzēknis Rihards Snikus.

Olga stāsta, ka ir priecīga dzīvot Baldonē, jo pilsēta ir mierīga, ar labu infrastruktūru un izglītības iespējām bērniem, turklāt novērots, ka lielākajai daļai iedzīvotāju patīk Olgas aprūpēto zirgu klātbūtne.

Olga kopā ar savu meitu Annu, kura arī ir sasniegusi starptautiskus sasniegumus jāšanas sacensībās, ir bijušas vairākkārtējas Baldones sporta laureāta gada balvas ieguvējas par sasniegumiem Latvijas mēroga jāšanas sacensībās.

Olga Šellere norāda, ka treniņš ar zirgu labi derētu arī ikvienam biroju darbiniekam, kas visu dienu pavada telpās, sēžot pie datora. Veselībai par labu nāk saskarsme ar dzīvnieku, svaigs gaiss, fiziskais aspekts. “Izjūtot mijiedarbību starp savu un zirga ķermeni rodas kustības, kas atbilst cilvēka kustību dimensijai. Vienlaikus notiek koncentrēšanās, darbojas arī prāts, jo jādomā, kā zirgu vadīt. Tiek nodarbinātas visas muskuļu grupas, jo visu laiku jātur līdzsvars. Sporta klubi ir pilni, jo cilvēkiem gribas izkustēties, taču izjādē ar zirgu esat svaigā gaisā, vienlaikus gūstot fizisku tonusu”, stāsta Olga.

Sandra Balode
Sociālā darbiniece

Sandras Balode ikdienā strādā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros, palīdzot gan bērniem, gan pieaugušajiem saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un īstenot sociālās palīdzības programmas.

No līdzcilvēkiem Sandra Balode tiek raksturota, kā ļoti zinoša, laipna un atsaucīga, ne tikai darba laikā, bet jebkurā diennakts stundā. Sandra ir darbinieks, kurš no visas sirds iesaistās katrā situācijā un cenšas atrast iespējami labāko risinājumu – kā runā iedzīvotāji, Sandra Balode ir īsts lietas koks.

Labi un atzinīgi vārdi par Sandru izskan bieži, jo nenoliedzami Sandra Balode strādā sirdsdarbu, ar vislielāko atbildību palīdzot līdzcilvēkiem, kuriem ikdienā nepieciešams lielāks praktiskais un emocionālais atbalsts.

Kā Sandru rakstura novada iedzīvotāja – “Sandra Balode ir īsts dārgakmens, viņa pati ir kā apbalvojums gan mūsu iedzīvotājiem, gan Ķekavas novadam.

Andris Eglītis
Sporta skolotājs/ basketbola treneris

Andra Eglīša audzēkņu sarakstā atrodami arī Latvijas Valsts basketbola izlases spēlētāji – Aigars Vītols, Kristaps Janičenoks un Ainārs Valeiņa, tāpat A.Eglītis ir bijis pirmais basketbola treneris 2021. gada Olimpiskajiem čempioniem ielu basketbolā – Naurim Miezim un Agnim Čavaram.

Gadu gaitā A.Eglīša vadībā ir sagatavoti daudzi Latvijas jaunatnes izlases dalībnieki un Latvijas Republikas jaunatnes basketbola čempioni, tāpat augstus panākumus sasnieguši arī Ķekavas vidusskolas skolēni, kas ieguvuši Latvijas Republikas “Oranžās bumbas” čempionu titulu, uzvaras gūtas arī Rīgas rajona “Vidusskolu kausā” un Jauno basketbolistu kausā.

Ķekavas basketbolisti guvuši panākumus arī starptautiskos turnīros gan Latvijā, gan ārzemēs. Ķekavieši ir bijuši vairākkārtēji Gēteborgas Basketbola festivāla čempioni, savukārt 2019. gadā Ķekavas vidusskolas jauniešu komanda uzvarēja Latvijas Republikas vidusskolu sacensībās un piedalījās Pasaules skolu finālsacensībās Krētā.

Andra Eglīša audzēkņi ir vairākkārtēji Rīgas rajona Ielu basketbola čempioni, savukārt 2008. gadā Ķekavas vidusskolas basketbolisti izcīnījuši pat 1. vietu Latvijas skolu Ielu Basketbola čempionātā.

Andris Eglītis daudzus gadus ir bijis Rīgas rajona jaunatnes un pieaugušo sporta spēļu galvenais tiesnesis basketbolā.

Paralēli sporta skolotāja un trenera darbam, Andris Eglītis arī pats ir aktīvs sportists – 2017. un 2018.gadā, esot Latvijas komandas sastāvā, A.Eglītis ir izcīnījis 1. vietu Baltijas valstu kausa izcīņā 60+ vecuma grupā.

Tāpat A.Eglītis ir saņēmis vairākas balvas konkursā “Ķekavas novada sporta laureāts”, tostarp, nominācijās “Labākais treneris”, “Labākais sportista senioros” un “Mūža ieguldījums”.

Dzintra Geka- Vaska
Režisore

Dzintru Sibīrijas tēmai ir pietuvinājis viņas tēva liktenis. Tēvs Leopolds Parasigs – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks –  uz 25 gadiem tika notiesāts un izsūtīts uz Sibīriju.  Dzintra par savu tēvu uzzināja tikai 1965. gadā, kad viņu atbrīvoja no Gulaga nometnes Mordovijā, bet viņam nebija tiesību atgriezties Latvijā. 1966. gadā Dzintra devās pie tēva un pirmo reizi ieraudzīja tēvu uz Sibīriju, kura iespaidoja tālāko dzīvi un mākslinieces ceļu.

Dzintrai Gekai-Vaskai bezgala tuva ir Latvija un latvieši. To apliecina viņas filmas par pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti – “Čakstes koks”, desmit videofilmas ciklā “Kinogadsimts Latvijā”. Arī par mūsu nacionālo vērtību Dziesmusvētkiem “Gaismas atgriešanās” un “Ģērbies saule sudrabota”,  Latvijas simtgadei veltītais cikls “Gadalaiki”.

Mēs esam ļoti laimīga tauta, jo mūsu dziesmai ir ierādīta Lielā diena – Dziesmu svētki. Un Dzintra ir pētījusi, kāpēc latvieši par spīti dzīvošanai dažādās pasaules malās neaizmirst savas dziesmas. Pētījuma rezultātā ir tapusi filma “Dziedot dzimu”.

Dzintra Geka-Vaska apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Par spīti grūtajai bērnībai Ķekava uz mūžu paliek Dzintras sirdī, jo te dzīvo viņas radi un dvēselē tuvi cilvēki. Dzintra joprojām dzer Ķekavas avota ūdeni, ēd Ķekavā ceptu maizi ar Ķekavas pļavās un mežos bišu savākto medu. Viņa joprojām sirdī ir kopā ar savu bērnības zemi – Ķekavu un pirmo skoliņu – Mežiniekos.

Pēteris Zvaunis
Uzņēmējs – akmeņkalis

Pētera Zvauņa un viņa komandas kontā ir Brīvības pieminekļa restaurācija, Latvijas leģiona brāļu kapu izbūve Lestenē, Pulkveža Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē Rīgā, neparastā ekspozīcija “Runājošie akmeņi”, kas pārsteidza pat francūžus. Vides objekti Ķekavas sadraudzības pilsētā Bordesholmā Vācijā un  piemiņas akmens Plakanciemā 1915. gada 29. oktobra latviešu strēlnieku  kaujai pie Plakaniem.

Pēteris Zvaunis to nedara viens, viņi ir saliedēta komanda, kura apvienojusies akmens apstrādes uzņēmumā “AKM”. Pētera Zvauņa kolēģis Guntis Pandars atceras, ka pirmais lielākais objekts, ko atjaunojuši bijis ģerbonis Rīgas Brāļu kapu vārtos. Ar šo darbu sevi pierādījuši kā talantīgus akmeņkaļus. Un tādi viņi ir joprojām, un pats galvenais viņi strādā  ar Latvijas laukakmeni.

Latvijā maz ir tādu vietu, kur nebūtu uzstādīti Pētera Zvauņa un viņa kolēģu darbi. Neba velti par Brīvības pieminekļa atjaunošanu Pēteris Zvaunis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.

Māris Šops
Latvijas savienības “Černobiļa” viceprezidents

Kopš 1986. gada Māra Šopa dzīve ir saistīta ar Ķekavu, līdz 1992. gadam esot par kolhoza – agrofirmas “Ķekava” valdes priekšsēdētāju, aktīvi iesaistoties 1991.g ada janvāra barikāžu kustībā, dodot celtniecības materiālus un lauksaimniecības tehniku, pēc 1992. gada iesaistoties  uzņēmējdarbībā – nodibinot uzņēmumu “Dālderi”.

Māris Šops finansiāli atbalstījis Doles -Ķekavas evaņģēliski luteriskās  baznīcas atjaunošanu, sagādājot 2 tonnas krāsainā metāla baznīcas torņa atjaunošanai. Atbalsts sniegts arī kultūrai – bērnu vokālajam ansamblim “Cīrulītis” un jauktajam korim “Mozaīka”.

Māris vairākkārt uzsvēris , ka viņam lielu gandarījumu sagādā iespēja palīdzēt cilvēkiem. Tieši tāpēc viņš iesaistījies Latvijas savienības “Černobiļa” darbā. Darbojoties šajā biedrībā, viņš centās apzināt tos Ķekavas novada iedzīvotājus, kuri piedalījās Černobiļas avārijas seku likvidēšanas darbos. Viņa  vadībā tika izstrādāts nolikums par Latvijas savienības “Černobiļa” Goda zīmes izveidošanu. Ķekavā ar šo goda zīmi apbalvoti 23 cilvēki.

No 2005. gada Māris Šops aktīvi darbojas Latvijas Valsts aizsardzības fondā “Lāčplēsis”, apzinot tos Ķekavas novada iedzīvotājus, kuri godprātīgi pildīja savus tiešos darba pienākumus un darbojās brīvās Latvijas valsts labā, iestājoties par Latvijas neatkarību. Daudzu gadu garumā apzināti un apbalvoti 1991.gada barikāžu dalībnieki.

Arī pats Māris Šops ir apbalvots ar 1991. gada Barikāžu piemiņas zīmi. Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Valsts labā saņemta Triju Zvaigžņu ordeņa 1.pakāpes Goda zīme, Latvijas savienības “Černobiļa” Goda zīme un Latvijas Valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” Goda zīme sudrabā.

Aija Vitmane
Katlakalna Tautas nama vadītāja

Aijas būtība ir darīt vairāk, labāk, vairāk par prasīto, labāk par iespējamo, un tā – no visas sirds. Viņai ir ļoti svarīgi, lai nams dzīvo, lai tur labi jūtas gan pati jaunākā paaudze, gan mūsu seniori. Aija Katlakalnā ir nodibinājusi klubiņu “Vecie draugi”, kurā seniorus iepriecina ar labu vārdu, ar pašas rakstītām dzejas rindām un īpašiem veltījumiem jubilāriem. Aija raksta ne tikai dzeju, viņa ir uzrakstījusi arī vairākas lugas amatieru teātriem, bet viņas sirds pieder latviešu folklorai. To Aija ir pierādījusi, nodibinot Katlakalnā folkloras kopu “Rāmupe”, kurā aktīvi darbojas arī pati. Šoruden jau 5. reizi Latvijas un Ķekavas vārds izskanēja Starptautiskajā folkloras festivālā “Rudenāji”, kurā viesojās ciemiņi pat no tālās Indijas. Aija rīko arī gadskārtu svētkus un radošās darbnīcas iedzīvinātajā senajā Sauliešu pilskalnā.

Ja cilvēks savu darbu patiesi mīl, tad viņš atver ne tikai savu sirdi, bet arī savu māju. Un Aija to dara, rīkojot savās mājās vasaras folkloras nometnes, kurās piedalīties tiek aicināti interesenti no visa Ķekavas novada.

Sākoties atmodai, Pēteris uzsāka aktīvu sabiedrisko darbību Latvijas neatkarības atjaunošanā. Bija viens no Tautas frontes grupas dibinātājiem gan kolhozā, gan putnkopības nozarē. Par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvāra barikādēs, apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi, bet pati nozīmīgākā atzinība Pēterim ir no Latvijas Valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” valdes, kura 2005. gadā Pēteri Geku apbalvoja ar Goda zīmi, par lielu personīgo ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā un aktīvu sabiedrisko darbu.

Pēteris Geks vairākus gadus ir bijis Ķekavas novada deputāts. Šajā laikā ir tapusi arī otrā Pētera Geka grāmata “Laikam līdzi”.

Pēterim Gekam vienmēr ir patikusi skaista un sakopta vide. To viņš ir apliecinājis ar savu māju, iegūstot “Sakoptākās sētas” titulu. Tāpat viņš ir veicis arī Daugavas krasta sakopšanu un uzņēmuma SIA “CO Priedes” teritorijas labiekārtošanu.

Šogad 1. oktobrī Pēteris Geks nosvinēja savu 75 gadu dzīves jubileju, bet joprojām turpina sekmīgi vadīt savu ražotni, turēt roku uz pulsa gan, dzīvē, gan ģimenē, gan ražošanā,  dodot darba iespējas daudziem novada iedzīvotājiem.

Aktīvi piedalījies 1991. gada janvāra barikādēs un tautas manifestācijās. Ir Baložu pilsētas patriots ar sirdi un dvēseli. Anda Adata vadībā Baložu pilsētā projektēti un realizēti tādi objekti kā katlu māja, siltumtrašu rekonstrukcija, maģistrālā gāzes vada izbūve, bibliotēkas, kultūras nama un bērnu dārza rekonstrukcija. Skolas jaunā korpusa un sporta zāles izbūve.

Andis ir piedalījies arī Baložu kultūras nama atjaunošanā, iedibinot jaunas tradīcijas kultūras dzīvē un piedaloties tajā pašam – kopīga Jaungada svinēšana ar Baložu iedzīvotājiem, iejūtoties pat svētku vecīša lomā, senioru kultūras dzīves atbalstīšana un arī par tradīciju kļuvušās Adata tortes senioru atpūtas vakaros,  kā arī ilgie gadi, kuri dejoti kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvā “Baloži”, piedaloties Dziesmu un Deju svētkos un neskaitāmos deju koncertos. Baložu strūklaka vardes veidolā, piemineklis bojā gājušajiem motociklistiem pie pagrieziena uz Titurgu, Titurgas ezera pirmā tīrīšanas talka – tas viss ir Anda Adata iedzīvināts. Ja Andis Adats ko uzsāk, tad viņš to dara ar lielu azartu un aizrautību, īpaši, ja tas tiek darīts viņa pilsētas labā.

Andim Adatam interesē gan vēsture, gan viss jaunais. Viņš ir Ķekavas novada domes deputāts vairākos sasaukumos. Vada Simbolikas komisiju un ir piedalījies Daugmales pagasta ģerboņa izstrādē un jauno Baložu pilsētas, Daugmales un Ķekavas pagastu karogu apstiprināšanā. Ķekavas novada jaunieši viņu nominējuši par Gada deputātu 2018.

Dzimusi 1956. gadā Limbažu novada Alojā. Pēc Alojas Ausekļa vidusskolas beigšanas iestājusies Latvijas Mūzikas akadēmijā (toreiz konservatorijā) un beigusi kultūras darba organizatorus. Prakses laikā iepazinusies ar Ķekavas kultūras nama darbu (tad kultūras nams piederēja Ķekavas putnu fabrikai) un pēc konservatorijas beigšanas atgriezusies Ķekavā. Ķekavai veltīts viss Vēsmas darba mūžs no 1978. gada. Sākumā pasākumu organizatore , bet no 1995. gada – kultūras nama direktore, kad nams pārgāja pašvaldības īpašumā. Arī kolhoza “Ķekava” kolektīvi atrada sev jaunas mājas Ķekavas kultūras namā. Šogad Vēsmai darba jubileja – 40 gadi Ķekavas kultūras dzīvē.

Kad nams tika nodots pašvaldības īpašumā, tas bija ļoti grūts laiks, namam gandrīz nebija finansējuma, bet kā tautā mēdz teikt “visi sadevās rokās” un izturēja, strādājot par ļoti niecīgu atalgojumu vairākus gadus. Es domāju , ka mūsu kuplo kolektīvu mākslinieciskā kvalitāte ir arī ļoti liels Vēsmas nopelns. Vēsma kultūras namā ir vienmēr – sagaidot, pavadot, līdzdarbojoties. Nav tādu lietu, ko Vēsma nezinātu. Daudziem rodas iespaids, ka kultūras darbs nav darbs, bet izprieca. Redzot galarezultātu svētkos, koncertos un pasākumos, tā var likties, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāizdara liels darbs.

Jau daudzus gadus Ķekavas novada svētki ir kultūras nama vadībā, un to galvenā koordinatore ir Vēsma, izdarot to, ko varbūt viņai nemaz nevajadzētu darīt, jo kultūras darbinieku novadā mums ir gana daudz. Kopš Ķekavā ir kultūras centrs, zem tā darbojas Ķekavas kultūras nams, Doles Tautas nams, Katlakalna Tautas nams, Katlakalna bibliotēka, Ķekavas bibliotēka un Novadpētniecības muzejs, un par to visu ir jāatbild Vēsmai. Šogad Vēsma bija arī novada koordinators simtgades Dziesmu un deju svētkos, paveicot ļoti daudz, lai mūsu novads sevi spilgti pārstāvētu simtgades Dziesmusvētkos. Godīga, uzticama, ar milzīgu atbildības sajūtu.

Vēsmas ideja bija arī Ķekavas novada tautas tērps, kura radīšanā viņa piedalījās no sākuma līdz gatavam rezultātam. Vēsma nekad nemēdz nopelt Ķekavu, jo viņa saka: “Te es dzīvoju, un te es strādāju”.

Ilggadējs vīru kora “Absolventi” mākslinieciskais vadītājs un Mūzikas akadēmijas pedagoģijas nodaļas sieviešu kora diriģents.

Kopš 1975. gada Arvīda radošā dzīve ir cieši saistīta ar vīru kori “Ķekava”, sākumā kā kormeistaram, bet no 1982. gada kā mākslinieciskajam vadītājam. Neskaitāmi koncerti Ķekavā, visā Latvijā un tālu aiz tās robežām. Mājās vestas zelta un sudraba medaļas. Vairākkārtīgi ieguvuši godpilno GRAND PRIX.

Arvīds Platpers ir plaši pazīstams ne tikai Ķekavā, bet visā Latvijā, jo ir Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētku virsdiriģents un Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku Goda Virsdiriģents. Un kur vēl tik tautā populārie Raimonda Paula Dziedāšanas svētki, kuru mākslinieciskais vadītājs ir tieši Arvīds.

Viņam ir ļoti svarīga Latvijas nākotne, un to viņš saskata jaunajā paaudzē – izglītotā, radošā un mūzikai pietuvinātā. Par to viņš cīnās, būdams asociētais profesors kordiriģēšanas katedrā Mūzikas akadēmijā un no tribīnes kā Saeimas deputāts.
Arvīds ir vienmēr pretimnākošs Ķekavas novada rīkotajos pasākumos, uzstājoties ar vīru kori Baložos, Katlakalnā un Daugmalē. Sagatavotas īpašas dziesmu programmas, ar kurām koncertē daudzos, jo daudzos Latvijas dievnamos. Valsts svētki, Ziemassvētki, sieviešu dienas koncerti un citi pasākumi nav iedomājami bez vīru kora dziesmām un viņu diriģenta emocionālās akordeona spēles.

Arvīds ir cīnītājs un viņam rūp Latvija un novads, kurā viņš dzīvo. Latvijā Arvīda Platpera darbs un talants ir augsti novērtēts – 2003. gadā viņam piešķirts piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Manfrēds organizēja humāno palīdzību – gan pārtikas un pirmās nepieciešamības preces Ķekavas pagasta ģimenēm, gan lauksaimniecības tehniku zemniekiem. Tāpat viņš visus šos gadus ir organizējis sadarbību ar pašvaldību, daloties pieredzē pašvaldības darbu organizēšanā, atjaunojamo resursu izmantošanā, komunālo jautājumu risināšanā un daudzos citos jautājumos.

Manfrēds visus šos gadus veicinājis daudzu Ķekavas un Bordesholmas ģimeņu draudzību, kurām bijis iespēja ceļojumu laikā iepazīt gan Latviju, gan Vāciju, šo valstu skaistākās vietas un tradīcijas.
Viņš organizējis sociālās stacijas izveidi Ķekavā, uz kuras bāzes šobrīd strādā Ķekavas sociālas aprūpes centrs. Manfrēds joprojām turpina atbalstīt trūcīgos iedzīvotājus Ķekavā, ik gadus uz Ziemassvētkiem organizējot dāvanu vākšanu sociālās aprūpes iemītniekiem un pats personīgi atgādā tās līdz Ķekavai. Senioriem tiek organizētas ekskursijas, svētku galds un koncerts.
Savukārt savā atvaļinājuma laikā viņš daudzus gadus ir vadījis bērnu kristīgās nometnes Zviedrijā, kurās piedalījās jaunieši gan no Ķekavas, gan Bordesholmas. Manfrēds atbalsta un vada dažādus projektus sadarbībā ar Ķekavas novada pašvaldību, piemēram projektu “Kopējās saknes, kopējs spēks”, par ko tika saņemta balva “ES gada projekts”, jauniešu apmaiņas programmu, kurā Baložu vidusskolas jauniešiem ir iespēja Vācijā apgūt loģistikas nozari. Ķekavas vidusskolas skolnieki savukārt apmaiņas programmas ietvaros apgūst vides zinības. 2017. gadā Hamburgā Bordesholmas un Ķekavas sadraudzība no 320 pretendentiem tika nominēta starp piecām labākajām konkursā ”Dzīvotspējīgākā pilsētu sadraudzība”.
Tāpat Manfrēds organizējis atbalstu kopējam Ķekavas-Bordesholmas ERASMUS+ projektam skolu vides uzlabošanai, kura rezultātā Ķekavas izglītības iestāžu darbinieki iepazīstas ar kvalitātes vadības principiem Vācijas skolās un tiek izstrādātas Vadlīnijas kvalitātes vadības ieviešanai Ķekavas skolās. Viņš visu šo gadu laikā veicinājis arī dažādu amatiermākslas kolektīvu, koru, deju kolektīvu, ansambļu vizītes Bordesholmā, tādējādi iepazīstinot ar latviešu tautas kultūras vērtībām.
Manfrēds ir organizējis Bordesholmas Rotari kluba biedru atbalstu projektam “Miera balodis”, kura rezultātā Ķekavas novada Jaunatnes iniciatīvu centrs saņēma 50 000 eiro dažādam aprīkojumam un jauniešu aktivitātēm. Šo 25 gadu laikā Manfrēds ir pat apguvis latviešu valodu un Ķekavu uzver kā savas otrās mājas.

No 2001. gada līdz novadu reformai 2009. gadā I. Teivāns bija Ķekavas pagasta padomes deputāts, priekšsēdetāja vietnieks un pat priekšsēdētājs.

I. Bramanis ziedo savu brīvo laiku brīvdienās un vakaros, lai vestu bērnus uz dažādām sacensībām, lai parādītu tiem citas vietas Latvijā un arī ārpus tās.

I. Bramanis sniedzis lielu atbalstu arī Daugmales pagasta mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, jau vairāk nekā 10 gadus organizē

Ķekaviešu sarunvalodā vienmēr ir bijuši un joprojām ir termini Vecā un Jaunā Ķekava. Un, kas zina, varbūt tādas Jaunās Ķekavas nemaz nebūtu, ja Ķekavas putnu fabrikā nesāktu strādāt  direktors Mārtiņš Skuja. Jo, lūk, šī Jaunā Ķekava tika celta kā Putnu fabrikas strādnieku ciemats. Tas veidojās kā mazs Latvijas modelis, kurā dzīvo cilvēki no visiem Latvijas novadiem.

Putnu fabrikā  tika veidots kolektīvs ar izteikti latvisku vidi, un, pats galvenais, direktors  pazina katru savu cilvēku, uzrunāja viņu vārdā, zināja viņa darbavietu, tāpēc atbildība pret saviem darba pienākumiem bija jo īpaša. Mārtiņam Skujam bija visas tās īpašības, kas nepieciešamas  īstam  saimniekam. Godaprāts, atbildība, pienākums un arī bardzība.

Ķekavas kultūras nams, ambulance, bērnu dārzs, sporta klubs un daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvo lielākā daļa Ķekavas iedzīvotāju – tas viss celts un radīts ar Mārtiņa Skujas svētību. Arī  pārejas periodā no Padomju  savienības  uz brīvu Latviju Mārtiņš Skuja izdarīja visu, lai Putnu fabrika pastāvētu un nebankrotētu, un lai Ķekavas cilvēkiem būtu darbs.

Bet ne jau visu var izdarīt tikai ar rokām un lāpstu, lai zemnieki sakoptu savus laukus ir vajadzīga tehnika.Tieši pavasaris ir tas laiks, kad visi ceļi ved uz Ķekavas novada izstāžu kompleksu “Rāmava”, lai iepazītos ar lauksaimniecības tehniku un to iegādātos.Izstāžu kompleksā “Rāmava” rosība nerimst arī ikdienā – vairāk nekā 20 uzņēmumi šeit ir iekārtojuši savas pārstāvniecības un tirdzniecības vietas, un vairums no tiem ir ar lauksaimniecību saistīti uzņēmumi.Bet bez sava tiešā darba Marģers Lūsis ir atvērts dažādām dzīves aktivitātēm – sportā, kultūrā, izglītībā un labdarībā.

Atbalstījis starptautisko bērnu un jauniešu folkloras festivālu “Pulkā eimu, pulkā teku”, Latvijas jauno stāstnieku konkursu “Teci, teci valodiņa”. Viņam lielu paldies par ilggadīgu darba ieguldījumu bērnu un jauniešu veloaktivitāšu veicināšanā un propagandā saka Rīgas tehniskās jaunrades centrs un Latviešu Sieviešu invalīdu asociācija “Aspazija”, kā arī tie daudzie studenti, kuriem ar Marģera Lūša atbalstu piešķirtas mācību stipendijas vai visās Latvijas augstskolās.

Mēdz teikt, parādi man māju un pagalmu, es pateikšu, kāds saimnieks esi, bet arī šajā jomā ar Lūša kungu viss ir vislabākajā kārtībā. To apliecina Ķekavas pagasta diplomi par sakoptāko lauku sētu un uzņēmumu.

Marģera Lūša darbu atzinīgi ir novērtējuši visi Latvijas Zemkopības ministri. Arī Ķekavas novads viņiem pievienojas un izsaka lielu pateicību par veiksmīgu sadarbību, ekonomisko aktivitāti un ieguldījumu novada attīstībā.

Bez darba tikuma Vijas kundze alkusi arī pēc izglītības. Pēc  Pļavniekkalna sākumskolas Rīgas Raiņa vidusskola un tālāk Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija – zootehniķa specialitāte. Pēc akadēmijas beigšanas viss darba mūžs tiek veltīts kolhozam “Ķekava”.

Kolhozs “Ķekava” ir Vijas kundzes vienīgā darba vieta visā viņas darba mūžā. Un viņai ir bijusi  rūpe ne tikai par tiešajiem darba pienākumiem, bet arī par strādājošajiem – slaucējām un lopkopjiem. Šīs nav prestižākās profesijas ar lieliskiem darba apstākļiem, tāpēc Vijas kundze pielikusi visus spēkus, lai godā celtu šo cilvēku tik smago un vajadzīgo darbu.

Laiks skrienot darījis savu – vecie kolhoza biedri, klases biedri, mīļi novadnieki kļūst vecāki, slimo, aiziet citā saulē, un Vijas kundze tur rūpi arī par to. Neaizmirst apaļā jubilejā, nepamet vienu, kad slimība sien pie gultas un tāpat, kad jāpavada pēdējā ceļā. Vijas kundze ar lepnumu atzīst – manējie nav aizmirsti. Par to liecina arī tas, ka viņa vienkārši kopj  tik daudzas kapu kopiņas, kuras tuvinieki ir aizmirsuši. It kā tik vienkārši, bet tik cilvēcīgi.

Vijas kundzei vēl šodien, esot jau cienījamos gados, ir gana daudz enerģijas un spēka, lai sauktu kopā savas paaudzes ļaudis, organizējot  pasākumus un līdzdarbojoties Katlakalna klubiņā “Vecie draugi” . Vijas kundze joprojām ir Ķekavas novada senioru dvēsele, atbalsts, padomdevējs un bargs kritiķis, ja kāds nolaiž rokas.

Tāda ir Vijas kundze – nerimstoša, dāsna, savu un līdzcilvēku darba tikumu cienoša, godā paturoša un tālāk devēja. Vijas kundzes dzīves moto: Esi godīgs pret sevi! Tavs vārds – goda vārds un to jāprot turēt! Kopā ar viņu dzīve kļūst gaišāka un saproti, ka dzīvot tā ir atbildība. Tāds cilvēks ar savu darba mūžu un nerimstošu cilvēkmīlestību ir pelnījis, lai viņam izrāda godu.

Kolhozā radās tādas nozares kā putnkopība, cūkkopība, zvērkopība, četri lauksaimniecības iecirkņi, dārzeņu audzēšanas kombināti, konservu cehs ar dažādām pārstrādes līnijām, tika uzcelta moderna administratīvā ēka, mehāniskās darbnīcas, galdniecība, piena ražošanas komplekss, un tā varētu turpināt vēl un vēl, bet visa pamatā pats galvenais bija un ir cilvēks, atdodot pienācīgu godu vecajiem kolhozniekiem un ar stipendijām atbalstot jaunos, studēt gribošos speciālistus. Arī kultūra un sports tika godā un cieņā turēti un no priekšsēdētāja atbalstīti.

Pēc labi padarīta darba tika svinēti kopīgi svētki. Vēl tagad Ķekavas cilvēki atceras Klaņģu kalna estrādi, kur notika vērienīgi brīvdabas pasākumi un neba bez Ojāra Bluķa atbalsta. Par Ojāru Bluķi varētu teikt: “Jūsu mūžs kā Latvijas zeme, kurā cieši ierakstīts Ķekavas vārds.”

Viņa ir cilvēks mazā skolā, kas dara vislielākās lietas, kuras dažkārt ir neiespējami novērtēt. Skolotāja Zinaida ir kā tāds skolas labais gariņš, pie kura rast patvērumu, ja radusies kāda problēma vai sirdssāpe. Katram bērnam ir dota iespēja un ceļš uz skolotājas sirdi. Skolotājai piemīt prasme sadzīvot ar visu vecumu cilvēkiem.

Jau kolhoza laikā skolotāja vadījusi skolēnu kolhozu „Dzirkstelīte”, radinājusi bērnus darbam un atbildībai par uzticēto.

Vēlākos gados šis kolhozs pārtapis par Daugmales skolas mazpulku, kuru skolotāja arī pati vadījusi līdz aiziešanai pensijā.

Pašlaik Zinaida Matisone darbojas kā seniore Latvijas – Šveices projektā „Visu daru es ar prieku”. Ir ieguvusi biedrības „Daugavas savienība” balvu par ilggadējo Daugavas ielejas sakopšanu un vēsturisko vērtību saglabāšanu kopā ar mazpulcēniem.

Skolotājas Zinaidas sirdslieta ir skolas muzejs, kurā apskatāma Daugmales pilskalna, Nāves salas un Svētkalniņa vēsture.

Zinaida Matisone viennozīmīgi ir pelnījusi saņemt Ķekavas novada goda pilsoņa balvu – par mūža ieguldījumu Daugmales pamatskolas dzīvē un par kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu novadā.

Viņas pašas moto ir: „Man ir atmiņām bagāta pagātne, man ir bagāta un jauka tagadne, jo man ir atļauts dzīvot kopā ar nākotni” .

Indra sevi uzskata par pilntiesīgu ķekavieti, kaut arī nāk no gleznainās Mežotnes, un Zemgalietes pamatīgums un darba tikums viņai nāk līdzi ik uz soļa, un Ķekavā jau 29 gadus, no 1986. gada 1. aprīļa. It kā aprīļa joks, bet kļuvis par dzīves vislielāko nopietnību.

Nav tāda cilvēka Ķekavā, kas nepazītu Indru, galvenokārt, kā ārsta palīdzi Ķekavas ambulancē, pie slimniekiem mājas aprūpē un vēlēšanu laikā kā Ķekavas vēlēšanu iecirkņa priekšnieci.

Indra ir savs cilvēks arī sportistu aprindās, jo daudzus gadus braukusi līdzi basketbola komandām, lai vajadzības brīdī tiktu sniegta pirmā palīdzība. Un Indra palīdz vienmēr un visiem un jebkurā diennakts laikā. Indru pazīst ne tikai Ķekavā, bet arī Ķekavas sadraudzības pilsētā Bordesholmā, jo šīs sadraudzības biedrībā Indra ir no tās dibināšanas dienas. Cilvēki teic, kaut vairāk būtu tādu mediķu kā Indra Priede, un mēs viņiem pievienojamies.