Novada vēsture

No 2021. gada 1. jūlija Ķekavas novada pašvaldība ir vienota administratīvi teritoriāla vienība, kas sastāv no Baložu un Baldones pilsētām, Baldones pagasta, Ķekavas pagasta un Daugmales pagasta. Novada administratīvais centrs ir Ķekavas pagasts.
Novada teritorija  – 454,5 km² 
Novada iedzīvotāju skaits  – 30 077 iedzīvotāji   (2021)
Baldones pilsēta un pagasts
Baldones vēsture

Baldone ir viena no Ķekavas novada pilsētām un līdz 2021. gadam bija bijušā Baldones novada centrs. Kā apdzīvota vieta tā ir pazīstama ar savu garo un interesanto vēsturi.
Mūsdienu Baldones teritorija līdz 13. gadsimtam atradusies senās Upmales valstiskā veidojuma sastāvā, kura centrs atradās Mežotnē. Ziemeļu krusta karu rezultātā Upmales zemgaļi 13. gadsimta pirmajā pusē bijuši spiesti kristīties un savas zemes sadalīt starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju.

Baldones teritorija smagi cieta Livonijas kara laikā 16. gadsimta vidū, pēc kā beigām nonāca Kurzemes – Zemgales hercogistes sastāvā. Šajā laikā pati Baldone parādās kā apdzīvota vieta, tai kļūstot par diezgan nozīmīgu hercogistes manufaktūru centru. 1795. gadā Kurzemes – Zemgales hercogisti pievienoja Krievijas impērijai, arī Baldonei kļūstot par impērijas daļu. Apdzīvotās vietas tālākā attīstība saistāma ar Baldones kūrortu – senāko kūrortu Baltijas valstīs – kurš tika dibināts 18. gadsimta beigās un noteica tālāko Baldones nākotni.

Līdz Pirmajam pasaules karam Baldone attīstījās, diezgan strauji augot iedzīvotāju skaitam un baldoniešu turībai, kara priekšvakarā Baldonē dzīvojot ap 100 pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet kūrortu gadā apmeklējot apmēram 500 viesiem. Tobrīd Baldonē pastāvēja arī vairākas muižas un pilis, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās ir Mercendarbes muiža, kā arī Baldones Baltā pils, kas celta īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma.

Pirmā Pasaules kara laikā tika izpostīta gan Baldone, gan kūrorts. Vācijas armija ieņēma Baldoni 1915. gada jūlijā un kūrorta telpās izvietoja karaspēku, bet  Mercendarbes muižā un Baltajā pilī –  komandposteņus. Vēlāk Latvijas Neatkarības kara laikā teritorija mainīja saimniekus vairākas reizes, līdz beidzot 1919. gada 11. novembrī to atbrīvoja Latvijas armija.

Neatkarīgās Latvijas laikā Baldone pieredzēja savus “zelta laikus”, jo ar valsts atbalstu tika atjaunots kūrorts, uzceltas jaunas ēkas un baseini, kā arī izveidota autobusu un zirgu tramvaja satiksme uz Baldoni. Tomēr diemžēl Otrais pasaules karš nesaudzēja arī Baldoni, jo smagās kaujās tika nogalināti vai piespiesti doties bēgļu gaitās daudzi baldonieši, kā arī tika sagrauta liela daļa ēku.

Pēc kara padomju okupācijas laikā Baldones kūrorts tika atjaunots kā sanatorija, pakāpeniski atjaunojot arī cīņās sagrauto apbūvi. Sanatorija kļuva populāra, to apmeklējot viesiem no visas Padomju Savienības. Jau atkal sanatorijas attīstība gāja roku rokā ar Baldones attīstību, veicinot strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Pēc “atklātības” un “pārbūves” politiku izziņošanas Padomju Savienībā 1980.-to gadu otrajā pusē Latvijas neatkarības atjaunošanas centienos aktīvi iesaistījās arī baldonieši, piemēram, 1989. gada 23. augustā piedaloties pasaules slavenā Baltijas ceļa demonstrācijā. Kā īpaši svarīgs notikums jāatzīmē pilsētas tiesību piešķiršana Baldonei 1991. gadā, kas gandrīz vai sakrita ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tomēr pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, saistībā ar apgrūtināto ieceļošanu no ārzemēm, ievērojami samazinājās sanatorijas apmeklētāju skaits. Sanatorijas liktenis kļuva neskaidrs un tā ieslīga parādos, līdz 1996. gadā tika pieņemts lēmums par sanatorijas sadalīšanu objektos, privatizāciju un pārdošanu, kas noslēdzās 1997. gadā.

Mūsdienās Baldone ir spējusi atkopties no vēsturiskās sanatorijas sabrukuma, laika posmā no 2008. līdz 2021. gadam kļūstot pat par Baldones novada centru. Saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu 2021. gada 1. jūlijā Baldones novads beidza pastāvēt, tā teritoriju pievienojot Ķekavas novadam, tomēr par spīti tam Baldone ir saglabājusi savu identitāti un kalpo par vienu no lielākajiem tūrisma un kultūras centriem Ķekavas novadā.


Baldones novada ģerbonis
2010.gada 25.martā Valsts prezidents Valdis Zatlers, kultūras ministrs Ints Dālderis un Heraldikas komisijas priekšsēdētājs Laimonis Šēnbergs apstiprināja Baldones novada ģerboni. Baldones novads pastāvēja no 2008. līdz 2021. gadam.
Sudraba laukā sarkana vāvere ar dabiskas krāsas priežu čiekuru ķepās. Vairoga galvā zilā laukā trīs sudraba pilieni.
Krāsu kodi: sudrabs – PANTONE 877C, zils – PANTONE 286C, sarkans – PANTONE 186C, brūns – PANTONE 479C, melns – PANTONE Black
Mākslinieki: Ilze Lībiete, Juris Ivanovs
Baldones novada ģerbonis (PDF)


Baldones pilsētas ģerbonis
1999.gada 25.aprīlī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Heraldikas komisijas priekšēdētāja Ramona Umblija apstiprināja Baldones pilsētas ģerboni.
Sudraba laukā sarkana vāvere, ar dabīgas krāsas priežu čiekuru ķepās.
Galvā – zilā laukā trīs zelta pilieni.

Baldones pilsētas ģerbonis (PDF)


Par Baldones pilsētas ģerboni sāka domāt pēc pilsētas statusa piešķiršanas 1991.gadā. 1994.gadā no Heraldikas komisijas saņēma pirmo vēstule, ko parakstījis komisijas priekšsēdētājs J.Dripe, ar aicinājumu iesniegt priekšlikumus par pilsētas ģerboni, un norādi, ka ģerboņa aprakstā izmantojama heraldiski iespējama atribūtika, vietējās tradīcijas, kāds pilsētu raksturojošs simbols. 1995.gada 23.martā atkārtoti tika saņemts Heraldikas komisijas lūgums iesniegt savus priekšlikumus par pilsētas ģerboni.
Dome izsludināja pilsētas ģerboņa skiču konkursu. Savus darbus iesūtīja E.Smilga, T.Muzikants, B.Barone u.c.

1996.gada 28.februārī domes priekšēdētāja Elita Vecroze Heraldikas komisijai nosūtīja Baldones pilsētas ģerboņa aprakstu un skici (skat.attēlu):
* Baldones pilsētas ģerbonim ir tradicionāla ģerboņa forma (vertikāls taisnstūris ar pusaplī noapaļotu apakšu);
* Fons- augšējās 2/3 dzeltenas, apakšējā 1/3 – zaļš fons;
* Uz dzeltenā fona attēlota vāvere ar egles čiekuru ķepās, attēla pamata līnija ir dzeltenā un zaļā laukuma robeža;
* Uz zaļā fona attēlots strauts-līklocis, kas sākas zem vāveres čiekura, pamazām paplašinoties, nobeidzas ģerboņa apakšējā pusloka centrā;
Augšējā labajā un kreisajā stūrī – katrā pa vienai stilizētai egļu skujai (ornamentāls fragments).
Krāsas: vāvere brūngani sarkana ar melnu kontūru. Skuju fragmenti – zaļi (tādi paši kā fona apakšējā daļā). Strauts (sēravots) – gaiši zils.
Paskaidrojuma raksts:
1. Baldone attīstījusies kā atpūtas un ārstēšanās pilsēta.
2. Baldone jau no seniem laikiem ievērojama ar savu sēravotu, kam ir dziednieciskās īpašības, atklātas jau kopš 12.gadsimta.
3. Pēdējā laikā, kopš Baldonē darbojas sanatorija un ir ierīkots sēravots kā strūklaka ar vāverītes skulptūru, Baldones iedzīvotājiem un sanatorijas apmeklētājiem sēravots, galvenokārt, uztverē saistās tieši ar šo vāverītes skulptūru, tādēļ arī šim simbolam jābūt ģerbonī.
4. Baldone visapkārt ir ieskauta lieliem mežiem, kas rada svaigu gaisu, un slavena ar savām mastu priedēm, tādēļ šim simbolam jābūt ģerbonī.
5. Baldone ir ieskauta no visām pusēm ar kalniem (Riekstulkalns, Morisonkalns, Lapteines kalns u.c), tādēļ kalnu simbolam jābūt ģerbonī.
6. Krāsu simbolika: Baldone ģeogrāfiski novietota relatīvi mazu nokrišņu zonā, tādēļ ģerbonī dzeltenais fons, kā saulainas vasaras simbols. Zaļais fons – meži, atpūtas zona.
Heraldikas komisijas 1996.gada 4.aprīlī piedāvātais ģerboņa variants: zelta laukā vāvere dabīgā krāsā. 18.aprīlī domes priekšēdētāja E.Vecroze atbildēja, ka komisijas iesūtītā skice nav apmierinoša, jo, šādi veidota, tā neko neizsaka par Baldoni, norādīja, ka ģerbonī noteikti jābūt vāverei ar sērūdens strūklu, un veidotai tieši tā, kāda tā ir skulptūrā, un lūdza uzaicināt uz Heraldikas komisijas sēdi, lai aizstāvētu savu viedokli. Pielikumā tika pievienota skulptūras vāverīte ar sērūdens strūklu.
1999.gadā heraldikas komisija nolēma savādāk un apstiprināja Baldones ģerboni tagadējā izskatā.


Himna
Baldone par savu himnu tālajā 1996.gadā izvēlējās dziesmu “Baldonei”, mūzikas autors V.Burčaks, vārdu autore D.Jansone-Treice. Ar autoriem tika noslēgti līgumi par viņu darbu izmantošanu.

Vārdi – D.Jansone-Treice, Mūzika –V.Burčaks
Laiks atmiņām pāri kad sauli sēj,
tev jāprot, tev jāspēj, tev jāpaspēj.
Kaut liktens līkloči prātus vēl jauc,
tev vēlreiz, tev vēlreiz atgriezties ļauts.
Piedz. Ak Baldone, Baldone, Baldonīte!
Kā dzērvene purvā, kā mirdzoša acs.
Ak Baldone, Baldone, Baldonīte!
Tā ir mana dzīve, tas esmu es pats.
Vai rīts, vai vakars, vai lietus, vai sniegs,
te zāle zaļāka, sulīgāks prieks.
Es ozola zīle Tev vainagā,
tik tevi, tik tevi man mīlēt tā. Piedziedājums.
Piedz. Ak Baldone, Baldone, Baldonīte!
Kā oga tik salda, kā tīmekļa zīds.
Ak Baldone, Baldone, Baldonīte!
Tu manējā likteņa pirksts un spīts.
Es-sauleskrēsliņš, ko aptekā vējš
un – ŗēta dziļa, ko laiks neizdzēš.
Tu-pīlādžu ķekars, kas deg un plīv.
Še citus karogus izkārt nav brīv.
Piedz. Ak Baldone, Baldone, Baldonīte!
Tā dzīsliņa plaukstā, tas mans jaunais rīts.
Ak Baldone, Baldone, Baldonīte!
Ar tevi es kopā nu iesvētīts.

Himnas notis

Baložu pilsēta
Baložu pilsēta

Par Baložiem kādreiz sauca mežniecību Rīgas apriņķī. Tā atradās netālu no dzelzceļa un deva nosaukumu arī tuvākajai dzelzceļa stacijai. Mežniecības zemes bija ļoti bagātas ar kūdras purviem. To apkārtnē (Olaines pusē) 1945., 1946. gadā sākusies kūdras izstrāde, veidojusies apdzīvota vieta. 1947. gadā tika dibināta kūdras fabrika “Baloži”, ap kuru izveidojās strādnieku ciemats. Sākumā ciemats ietilpa Olaines ciema teritorijā, bet 1958. gadā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu pārveidots par atsevišķu vienību – pilsētciematu ar savu Darbaļaužu deputātu padomi un tās izpildu komiteju.

1974. gadā Baložu ciemata teritorijai pievienoja daļu bijušā Katlakalna pagasta teritorijas līdz Bauskas šosejai. Pēc šās teritorijas pievienošanas Baložu ciemata vēstures sākums teorētiski jau meklējams iepriekšējos gadsimtos.1957.gadā tika iekārtota kūdras ieguves mašīnu izmēģinājumu rūpnīca. Kūdras ieguve un transports bija pilnīgi mehanizēti. Uz Baložu staciju savulaik izvadīti Olaines un Mēdemu purva šaursliežu izvadceļi. Produkcijas veidi: kūdras briketes (pirmoreiz Latvijā), gabalkūdra, amonizēta kūdra, pakaiškūdra, substrāta kūdras plātnes. 1978. gada kūdras fabrikai “Baloži” pievienota Latvijas kūdras mašīnbūves rūpnīca. 80. gados 75% fabrikas kopprodukcijas bija tehnoloģiskas iekārtas frēzkūdras ieguvei un to rezerves daļas, kā arī izstrādājumi elektroniskajai un radiotehniskajai rūpniecībai. Produkciju izveda uz vairākām PSRS republikām, kā arī uz Somiju.

1997. gada 27. jūlijā privatizācijas rezultātā tika izveidota akciju sabiedrība „Baloži”, kuras kontrolakciju pakete piederēja Dānijas firmai „Pindstrup Mosebrug” A/S. 2009. gadā, A/S „Baloži” ražošanas struktūra sastāv no diviem kūdras ieguves iecirkņiem – „Baloži” un „Laugas purvs”, kurš atrodas Inčukalna novadā. Uzņēmumā strādā 30 darbinieki, vasarā kūdras ieguves sezonā apmēram 60 cilvēku.
1991. g.14. novembrī Baloži ieguva pilsētas tiesības. Pilsētai pievienoja Olaines un Ķekavas pagastu zemes.
Baložu ciemata celtniecībā izmantotas dažādu laika posmu arhitektoniskās formas. Pirmās sadzīves un dzīvojamās ēkas bija karkasu mājas (barakas), kurās ievietoja gan skolu, gan bērnudārzu. 50. gadu beigās būvēja piecstāvu blokdzīvokļu mājas un nodeva ekspluatācijā pamatskolu un kultūras namu. Tajā pašā laikā būvēja daudzdzīvokļu mājas – „Staļina mājas”, kas mūsu dienās tiek uzlūkotas par arhitektūras pieminekļiem. 60. gados izstrādāja projektu kotedžu tipa divdzīvokļu mājām ar piemājas dārzu. 70. gados attīstījās daudzdzīvokļu māju un sabiedrisko objektu būve (uzcēla tirdzniecības centru, bērnudārzu). Ciematā uzcēla arī ēkas apģērbu r/a “Latvija” iecirknim.
1980. gadā sāka Ķekavas PMK ciemata būvi, kas pavisam drīz tautā ieguva nosaukumu Titurga. Līdz 80. gadu beigām uzcēla apm. 500 dzīvokļu, katlu māju, attīrīšanas ietaises, sadzīves pakalpojumu centru, ambulanci, kafejnīcu un tirdzniecības centru. Titurgas ciemats 1988. gadā saņēma Valsts prēmiju par lielisku plānojumu.
20. gadsimta 90. gados tika pilnīgi pārtraukta sabiedriskā celtniecība, celtniecības darbi noritēja vienīgi privātajā sektorā un dārzkopības sabiedrībās. Pēdējos gados, līdzīgi kā citur Pierīgā, arī šeit notika intensīva dārziņu apbūvēšana. Aktīva nekustamā īpašumu projektu attīstība Baložos sākās 2000. gadā, kad tika izstrādāts pilsētas attīstības plāns. Pilsētā strauji attīstījās individuālā un daudzstāvu apbūve. Nekustamam īpašumam Baložos ir augsta tirgus vērtība. Pašvaldības pārziņā ir vidusskola, bērnudārzs, bibliotēka, kultūras nams.

Baložu pilsēta ir izveidojusies no kūdras fabrikas ciemata un teritorijas lielākā daļa ir purvi. 20. gadsimta 90. gados, kad Baloži kļuva par pilsētu, deputāti nolēma, ka purva simbols varētu būt varde. Un tā nav nejaušība – vardi jau no seniem laikiem uzskata par bagātības simbolu, bet kādreizējās kūdras fabrikas strādnieku ciematiņa attīstība ir bijusi pārdomāta un finansiāli veiksmīga.

Baložu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1997. gadā. Ģerboņa vairogs ir ar horizontālu dalījumu augšdaļā. Augšā – trīs zaļas ūdensrožu lapas uz zelta fona, bet apakšā – zelta varde uz zaļa fona.
Baložos, kas daudzus gadus bija tipisks strādnieku ciemats, darbaspēks veidojās no iebraucējiem, līdz ar to pilsētā ir liels nacionālo minoritāšu īpatsvars. Ekonomiskie sakari, darba meklējumi Baložu iedzīvotājus piesaista Rīgai.
Baložu iedzīvotājiem ir vairākas priekšrocības – nelielais attālums no Rīgas, retie luksofori un platās ielas. Pilsētas attīstības plāns ir pietiekami interesants – tajā ir gan privātmāju rajoni, gan daudzstāvu un mazstāvu dzīvojamās apbūves un daudz zaļo zonu. Pilsētas iedzīvotāju un viesu dzīves kvalitāti uzlabo arī Dienvidu tilts. Tas savieno Baložus ar Dienvidu tilta atzaru starp Bauskas ielu un Jelgavas šoseju, kā arī atjauno ceļu caur Olaines pagastu.

Daugmales pagasts
Daugmales pagasts

Šajā apvidū kādreiz atradās Pikstezeres muiža, kuras vārds cēlies no Baldones meža upītes Pikste, Pikstere. Tās ūdeņi lauzās uz Daugavu, pa ceļam veidojot nelielu ezeriņu, kas vēlāk kļūst par Dzirnezeru. Pie šī ezeriņa atradās senākā zināmā muižiņa šajā pusē.Galvenais transporta ceļš bija Daugava, visa sadzīve norisinājās tās krastā, arī ceļš, kas veda no Rīgas uz Jaunjelgavu (toreiz Frīdrihštati), gāja tieši gar Daugavu. Samērā lielais attālums līdz Daugavai un ceļam bija Pikstezeres lielākais trūkums. To nolēma labot, jaunās ēkas ceļot pie Daugavas. Tā radās Jaunā muiža jeb Daugavas muiža. Izdevīgais novietojums to drīz vien padarīja par galveno, vecajai bija lemts pusmuižas liktenis.

1638. gadā abas muižas no tēva mantoja Heinrihs Vilhelms Bolšvings, 1669. gadā par to īpašnieku kļuva Vilhelms Ernests Bolšvings, kuram nebija vīriešu kārtas pēcteču, tādēļ muižas meitai Margaritai apprecoties ar Andreasu Reinholdu Krummesu, tās kļuva par viņu dzimtmuižām. 18.gadsimta sākumā, Ziemeļu kara laikā, abas muižas izpostītas kopā ar visiem vēsturiskajiem īpašuma dokumentiem. Pēc Margaritas nāves Krummess apprecējās otrreiz. Tā kā jaunajai dzīvesbiedrei pašai pūrā īpašumi, Krummess nolēma no Daugavas un Pikstezeres muižām šķirties un 1719. gadā pārdeva tās znotam Kārlim Hānenfeldam. Muižas vērtība, ņemot vērā lieliskās ģipša atradnes tās tuvumā, labās transporta iespējas pa Daugavu, lielo Rīgas pieprasījumu pēc būvmateriāliem, strauji auga. Pēc trīsdesmit gadiem Hānenfelds, pārdeva muižas Krievijas cara armijas ģenerālim Matiasam Līvenam.1786.gadā Līveni no hercoga Pītera savam īpašumam piepirka klāt vēl netālo Mencendorfas muižu Baldones tuvumā. Šajā laikā muižas savus nosaukumus ieguva no Līvenu dzimtas vārda – tās sauca par Jaunlīvi un Veclīvi.

Pirms Pirmā pasaules kara Daugmales pagasts tika saukts par Līves pagastu, jo tā centrs atradās Veclīves tuvumā. Šis nosaukums bijis piemērotāks, jo ļaudis vēl vēroja Veclīves un tāpat arī Jaunlīves muižu vietas. Pirmais pasaules karš nodarīja lielus zaudējumus daudzām muižām un saimniecībām, bet vietējie iedzīvotāji nedevās citur pasaulē laimi meklēt, bet ilgojās pēc sava kaktiņa un zemes stūrīša tepat dzimtajā Daugavas krastā. Tāpēc jau 1924. gadā Daugmales pagastā tika uzceltas dzīvojamās un saimniecības ēkas. Savu vietu atrada visi – gan zemnieki, gan bijušie muižas strādnieki, amatnieki un Daugavas laivinieki. Vecās Līves muižas vairs netika atjaunotas, līdz ar to arī šim nosaukumam vairs nebija pamata, tāpēc trīsdesmitajos gados Līves pagasts tika pārdēvēts par Daugmales pagastu.

Daugmales nosaukums cēlies no ģeogrāfiskā izvietojuma. Tās ziemeļu daļu norobežo Daugava. Šī vieta ir bijusi apdzīvota jau tālā senatnē. Daugmales minēta “Atskaņu hronikā”, kur stāstīts par zemgaļu karagājieniem pret vācu iebrucējiem ķēniņa Nameja vadībā:

“Tad apņēmies bij Nameisis,
Kas Tērvetē bij virsaitis,
Iet atriebties par zemes bēdām.
Prom Daugmalē viņš jāj uz pēdām,
Līdz ņemdams brašus varoņus,
Kā parasts, viņam bruņotus.”

Informāciju par nāves salu skatīt ŠEIT
Vairāk par Daugmales pagasta ģeogrāfiju skatīt ŠEIT
Vairāk par Daugmales pagasta ģeogrāfiju skatīt ŠEIT

Daugmales pagasta ģerbonis

Ķekavas pagasts

Ķekavas pagasts

Pirmā rakstiskas vēstures avotos minētā apdzīvotā vieta, kas saistīta ar Ķekavas vārdu, ir Ķekavas muiža ar ūdensdzirnavām. Tā minēta ordeņa un Rīgas prāvesta zemes strīda dokumentos 1435. gadā. Novads senatnē bija samērā reti apdzīvota teritorija zemgaļu valsts Upmales ziemeļdaļā, ar jauktu etnisko sastāvu. Senlietas, kas atrastas Sauliešu pilskalna vietā un arheoloģiskajos izrakumos Klaņgu pilskalnā, raksturīgas baltu kultūras apgabalam, ko saista ar senajiem zemgaļiem 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Zemgaļu kultūras uzplaukuma kulminācija bija 5.-7.gadsimtā. Daugavas labajā krastā pirms vācu ekspansijas jau bija izveidojušās lībiešu valstis; arī Doles salā un teritorijā ap seno zemgaļu Pļavniekkalna apmetni 13. gadsimtā dzīvojuši lībieši. Arī “ķekava” ir baltu cilmes vārds: senindoeiropiešu valodā “kek”- nozīmē “liekt, līks”, bet “av(e)”- “mitrināt, aprasināt, tecēt”. (Šis hidronīms, iespējams, atspoguļo Ķekavas upes tecējumu: līču loču paralēli Daugavai, bet vidustecē daži krasi līkumi, pagriežoties uz ieteku Daugavā). Ķekavas novads bieži ir bijis pakļauts karadarbībai, tomēr, pateicoties ģeogrāfiski izdevīgajam novietojumam – Rīgas tuvumam, sarukušais iedzīvotāju skaits ikreiz strauji papildinājās ar ienācējiem, un saimnieciskā dzīve atkal atjaunojās. Daudz ļaunuma nodarīja arī 20. gadsimta agresijas. Pirmā pasaules kara kaujām drīz sekoja lielinieku un pēc tam Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Mūsu novada pagastos (Doles ar Ķekavu, Katlakalna) tika iznicināti ap 75% ēku. sagandēti tīrumi, pļavas, meži, bet iedzīvotāji tika izklīdināti bēgļu gaitās, daudzi gājuši bojā. Lieli postījumi bija arī Otrā pasaules kara beigu posmā – 1944. gada septembrī un oktobrī, par ko liecina daudzie brāļu kapi un kauju piemiņas vietas pagasta teritorijā. Pēckara periodā padomju okupācijas režīma uzspiestās kolektivizācijas rezultātā radikāli tika mainīts zemnieku un zvejnieku saimniekošanas un dzīves veids. Šī procesa sākumā izveidotās mazās kopsaimniecības ik pa laikam apvienoja, līdz 1969. gadā izveidojās kolhozs “Ķekava” (kopš 1988. g. – agrofirma), kas savas pastāvēšanas laikā kļuva par daudznozaru saimniecību. Dzīvi Ķekavā būtiski izmainīja putnu fabrikas uzcelšana, līdz ar kuru izauga ari tās strādnieku ciemats ar daudzstāvu apbūvi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kolhozi beidza pastāvēt. Mūsu valsts jaunajos ekonomiskajos apstākļos arī laukos ienāca privātais bizness, kas balstīts uz pilnīgi jaunām īpašumu formām un tirgus attiecībām.

Dabas mantojums pagasta ģeogrāfiskajā teritorijā ir ainavas dažādība, vietējo un introducēto sugu dižkoki, Daugava, mazās upes, meži, purvi, ielejas un kraujas. No īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Ķekavas pagastā atrodas valsts nozīmes dabas piemineklis – Katlakalna priedes. Tas ir dendroloģisks stādījums 13,6 ha platībā, sils. Dabīgais meža masīvs papildināts ar 84 veidu svešzemju augu sugu stādījumiem. Latvijas Vides Aģentūras dižkoku datu bāzē Ķekavas pagastā ir reģistrēti 15 dižkoki, no kuriem vairums atrodas Rāmavas muižas parkā vai tā tuvumā. Ķekavas pagasta ainava ietver sevī gan Rīgas pilsētas pievārtei raksturīgās apbūves iezīmes, gan izteiktu lauku apvidus ainavu. Visbūtiskāk pagasta ainavu raksturo Daugavas lejteces nepārveidotā posma ieleja ar Doles salu un Daugavas mākslīgais uzstādinājums – Rīgas HES ūdenskrātuve, kuras uzbēruma ainava ir iespaidīga, mākslīgi veidota plastiska zemes forma kā pļava bez stādījumiem. Pašas Daugavas upes ainava ir klusa – tajā nav intensīvam tūrismam un biznesam raksturīgo elementu – kuģu, jahtu, laivu un piestātņu.
Ķekavā atrodas trīs valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi:

  • Klaņģu kalns – pilskalns (bijis apdzīvots bronzas laikmetā un datējams ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras);
  • Sauliešu pilskalns (datējams ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras);
  • Pļavniekkalna skolas senkapi (5.-7. gs. zemgaļu apbedījumi).

Viens valsts nozīmes vēstures piemineklis :

  • rakstnieka Garlība Merķeļa dzīves vieta (rakstnieks dzīvoja bij. Depkina muižā, tagadējā Rāmavas muižā laika posmā no 1806. g.lidz 1850. g.).

Divi valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi:

  • Doles (Ķekavas) luterāņu baznīca (celta 1783. g.)
  • Katlakalna luterāņu baznīca (celta 1794. g.). Šajās baznīcās kā interjera elementi atrodas vairāki valsts nozīmes mākslas pieminekļi – altārgleznas, altāris u.c.

Vairākas ēkas ar kultūrvēsturisku nozīmi – Doles Tautas nams (bij. Doles Saviesīgās biedrības nams), Doles pagasta un tiesas nams/ Doles – Ķekavas 6-klasīgā pamatskola u.c. vietējas nozīmes valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi – Depkina muižas apbūve un parks, vairāki kapu pieminekļi Katlakalna un Ķekavas kapos.
Pagasta teritorijā ir uzstādītas ari piemiņas zīmes izcilākajiem novadniekiem:

  • piemiņas akmens Paulam Lejiņam, kas 1920. g. izveidoja un vadīja līdz 1945. g. Latvijas Universitātes, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību un pētījumu saimniecību “Rāmava”;
  • pieminas akmens mežsargam Hermanim Gailim;
  • piemiņas akmens mežzinātnes un mežu meliorācijas pamatlicējam Latvijā, vienam no ievērojamākiem mežkopjiem Baltijā – Eiženam Ostvaldam;
  • piemiņas akmens pirmajiem skolotājiem pie Ķekavas sākumskolas;
  • piemiņas akmens represētajiem pagasta iedzīvotājiem.

Vairāk par Ķekavas pagasta ģeogrāfiju skatīt šeit.

Ķekavas pagasta ģerbonis