Ķekavas mākslas skolā no 11. oktobra līdz 30. novembrim skatāma Dzintras Romanovskas personālizstāde “Mazie cilvēciņi dzīvo”
Dzintra Romanovska (1995) ir gleznotāja ar mākslas vēstures diplomu. Lai gan Dzintras profesionālā darbība ir saistīta ar pētniecību un darbu Latvijas Arhitektu savienībā, glezniecība ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa, kas galvenokārt apgūta Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kā arī pie vairākiem Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējiem studiju laikā. Pēdējos gados vairākkārt rīkojusi personālizstādes un vasaras plenērus.
Īsi pēc vētras, pēc kādiem notikumiem, par kuriem cilvēki mēdz teikt “izlietu ūdeni nesasmelsi”, pasaulē parādās neliels punktiņš, apļveida laukums, līdzīgs brūcei, olai vai citas dzīvības pirmsākumam, pakāpeniski tas aug arvien lielāks, izplūst arvien vairāk līdz pārņem domas un piepilda telpu. Lai šo gandrīz caurspīdīgo laukumu savā dzīvē pamanītu, ir nepieciešams klusums.
Savos darbos māksliniece runā par attiecībām un cilvēku saprašanās trauslumu, dažreiz pat neiespējamību. Nedaudz racionalizējot šos saprašanās mēģinājumus, var atsaukties jau uz seno grieķu matemātiķu mēģinājumiem definēt kvadrātu ar apļa laukuma palīdzību. Šis uzdevums, tāpat kā daži citi uzdevumi saņemti mūsu dzīves laikā, ir neatrisināms, jo π (pī) ir iracionāls, transcendents un bezgalīgs skaitlis.
Situācijas, kuras aprakstītas darbu nosaukumos “Tu aizgāji es paliku”, “Klusums kļuva starp mums arvien skaļāks”, “Gaidot kamēr paies negaiss”, ir vispārcilvēciskas un pazīstamas gandrīz katram no mums. Dzintra Romanovska aicina skatītāju palūkoties plašāk, varbūt pat mūžības kontekstā uz gaismas un tumsas cīņu, kas notiek katra cilvēka dvēselē, savādā bezsvara stāvoklī. Dažreiz šajā cīņā uzvar gaisma, dažreiz tumsa. Tam visam pāri klājas mūžīgā un labā dievišķā klātbūtne. Vai cilvēki ar dievpalīgu beigās satiksies, attālumi starp viņiem samazināsies, vai būs arī laimīgās beigas?
Māksliniece savos darbos iekļauj abstraktus krāsu laukumus, reliģiskus simbolus, miniatūras cilvēku figūras un priekšmetus. Salīdzinot ar Dzintras Romanovskas iepriekšējām izstādēm, šajā klusās dabas motīvi ir sarukuši līdz pāris centimetru garumam, toties debesīs peldošais mākonis un visuma telpa ir izauguši un ieņēmuši centrālo vietu.
Krista Petrauska
mākslas vēsturniece