Nu jau gandrīz vai par tradīciju kļuvusi ieskatīšanās vēsturē, tāpēc šodien pastāstīsim par kādu mūsu novada personību. Zīmīgi, ka šīs personības dzīves gājums ir viens no Ķekavas novadpētniecības muzeja krājuma jaunieguvumiem, kas saņemts 2024. gadā kopā ar vairākiem citiem dāvinājumiem.
Kas bija Jānis Reinholds (Reinvalds) Kārkliņš no Ķekavas pagasta „Pārupiem”? Kāpēc muzeja krājumā esošais vara rūdas gabaliņš ir tik nozīmīga vēstures liecība?
Tuvojoties 25. martam jeb Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, mēs atceramies tos, kuri piedzīvoja 1949. gada represijas. Jāņa Reinholda (Reinvalda) Kārkliņa dzīves gājums vistiešākajā nozīmē saistīts ar represijām, tikai viņu neizsūtīja, bet gan arestēja 1949. gada rudenī.
Jānis Reinholds Kārkliņš dzimis 1911. gada 30. janvārī Doles pagasta “Vīķos”. Pēc Pirmā pasaules kara viņa tēvs saņēma zemi jaunsaimniecībai un uzcēla “Pārupus”. Jānis beidza Doles-Ķekavas pamatskolu, darbojās Doles Lasāmajā klubā, dziedāja korī, dejoja 5. Rīgas aizsargu pulka deju kolektīvā. Vācu okupācijas laikā, lai nav jāiet uz fronti un nebūtu jāatstāj māte “Pārupos” bez palīgiem, Jānis iestājās pašaizsardzībniekos (šucmaņos). Viņa vecākais brālis Eduards Voldemārs saimniekoja savā saimniecībā “Bundēs”, tomēr 1944. gada vidū abus brāļus mobilizēja vācu armijā. Jānis nokļuva Dancigā, Drēzdenē, bet 1945. gada aprīlī nonāca Kurzemē, kur piedzīvoja kapitulāciju un filtrācijas nometni Tālajos Austrumos – Komsomoļskā pie Amūras. Pēc Komsomoļskas Jānis atgriezās Ķekavā. Pēc 1949. gada 25. marta deportācijām abi brāļi iestājās kolhozā, bet 1949. gada rudenī Jāni arestēja un notiesāja kā „bandītu atbalstītāju” uz 25 gadiem Džezkazganas vara raktuvēs. Jānis atgriezās dzimtajā pusē 1956. gadā, strādāja kolhozā, dziedāja korī, piedalījās pašdarbībā un dzīvoja savos “Pārupos”. 1994. gadā tika pierakstītas viņa atmiņas par vecākiem, skolas gadiem, vācu okupācijas laiku, piedzīvoto leģionā un filtrācijas nometnē, apcietinājumu, dzīvi Džezkazganā un pēc tam Ķekavā. Pēdējos desmit savas dzīves gadus Jānis nostrādāja zālāju sēklu kaltē “Stabiņos”, jo uz Ķekavu darbā izbraukāt bijis par grūtu. Jānis nomira 1994. gada 26. jūlijā.
No Jāņa atmiņām:
Jānis Kārkliņš atceras, ka tad, kad dalīja zemi jaunsaimniecībām, tēvs dabūjis “Pārupus”, bet tēva māsa “Bundes”. Zeme bijusi vienās tranšejās. No sākuma dzīvojuši blindāžā – koka būdā, kas apmesta ar smiltīm. Pamazām uzcēla kūtiņu, pirtiņu un pēc diviem gadiem arī nelielu dzīvojamo būdiņu. Blindāžas nojauca, sadalīja malkā un veda uz Rīgu pārdot, jo tur malkas trūka.
Par iesaukšanu vācu armijā. Jāni iesauca armijā 1944. gada septembrī. “Tikko bija nokulta labība, klētis pilnas, laba kartupeļu raža. Vispirms kazarmās Krasta ielā, kur saticies ar brāli, tad uz Dancigu. Tornā līdz 1945. gada janvārim rakti tanku grāvji, piedzīvots bads, jo maz ēdamā – bieži tik zupa ar maizi. Guļot mati nosarmo, cik auksts. Uz Čehoslovākiju uz kursiem līdz marta vidum. Vagonā caur Drēzdeni trīs reizes taisījās vest uz Kurzemi, beidzot salādē kuģos un 1945.gada aprīlī izlaiž Kurzemē. (..) No visām pusēm krievi, norunā iet padoties. Sūta no viena punkta uz otru, tad aizved visus uz Kuldīgu, tur tirgus laukumā, apkārt sēta. Piecas dienas tikpat kā bez ēšanas, tad Vaiņodē lielā šķūnī 4 stāvu nārās. Tad vagonos mēnesi brauc uz Komsomoļsku, kur izdala pa lēģeriem.” Jānis atceras, ka labi, ka viņš nesmēķēja, jo deva arī tabaku un to tad varēja iemainīt pret maizi. Katru mēnesi pratināja, lai pieķertu melos. Leģionārus turēja par vlasoviešiem, jo tiem bija vācu formas.
Līdz šim muzeja krājumā par Jāņa dzīvi atgādināja vien dažas fotogrāfijas, atmiņu stāstījums un gabaliņš vara rūdas no Džezkazganas vara raktuvēm, bet, pateicoties Ilonas Junghansas dāvinājumam, tagad pieejamas oriģinālfotogrāfijas gan par Jāni Kārkliņu, gan viņa sievas Mildas māsu Vilmu Bērziņu, arī draugu un kaimiņu fotoportreti un dokumenti. Ir papildināts priekšmetu krājums par Džezkazganas nometnes laiku. Diemžēl nav ziņu, kas ir darinājis koka lādīti (redzama fotoattēlā) ar nometnes apkārtnes attēlojumu, Jānis atmiņās par to nestāsta. Krājumā nonāca arī māju dokumenti, kuros var izsekot cilvēku plūsmu “Pārupu” mājās – kāpēc viņi tur ir dzīvojuši, kāpēc izrakstīti. Pēc uzdāvinātajiem priekšmetiem var noprast, ka Jānis Kārkliņš bijis Latvijas patriots un lepojies ar to, ka ir Latvijas pilsonis.
Ķekavas novadpētniecības muzejs vāc un pēta kultūrvēsturiskās liecības par novada vēsturi. Viens no galvenajiem avotiem ir mūsu novadnieku dāvinājumi – fotogrāfijas, dokumenti, atmiņu stāstījumi un dažādi priekšmeti, kas lietoti novadnieku ģimeņu saimniecībās.
Svarīga informācija konkursa dalībniekiem!
