Šodien, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, mēs atceramies tos, kuri piedzīvoja 1949. gada represijas. Piedāvājam izlasīt mūsu novadnieku rakstīto vēstuļu fragmentus (saglabāta oriģinālā rakstība).
Represētās Austras Auziņas vēstule fotogrāfam Pēterim Āboltiņam:
„27. II. 55. g. / Esiet sveicināts! / Saņemot Jūsu vēstuli, biju pārsteigta, ka jau tik ātri no Jums vēstule. (..) Pēc Jūsu vēstules varu spriest, ka dzīve iet uz augšu. / Arī pie mums nevaram žēloties. Salīdzinot, ir daudz kas mainījies un, kā liekas, galvenais – esam pieraduši pie visa kā. Arī pie mums vēl ir tādi skati, kā Jūs redzējiet savā jaunībā. / Piemēram, pie mums strādāja pirmajā gadā ar buļļiem, ecēja tīrumus, citos kolhozos pat ara. Kargasokas pilsētiņā – kaut gan viņa laikam ne pilsēta, bet miests – tur iela ir vienkāršs ceļš un trotuārs no dēļiem. Nomaļās ieliņās nava nekas. Pat galvenajās ir tā, ka uz viena dēļa gala uzkāpj, tad ar otru pa galvu. (..) Visapkārt ir purvi un taiga, nepārejams mežs. Vasarā tāpēc daudz odu un mošku. Nu jau esam pieraduši, bet pirmos gados koda šausmīgi, un tad rokas, kājas un seja sapampa līdz nepazīšanai. / Purvos aug ogas, piem., dzērvenes, bet arī ne katrā. (..) Pļavas šeit ir ļoti labas. Aug tāda zāle, kā pie Jums ar sēšanu neaug. (..) Ragavas šeit nekaļ, – brauc ar vienkāršām, no bērza koka izlocītām. Zirgus arī nekaļ, jo šeit nava atkušņu un ir dziļš sniegs. Vienīgi uz pavasara pusi apkaļ. / Nu to lopu barošanu arī šeit jau zina ar tiem kokiem, jo šeit jau mežu vairāk. Par malku šeit nava jābēdā, vienīgi laika vajaga. Kad vajaga, sajūdz zirgu un aizbrauc uz taigu un atved sausu malku kā skalus. Nokaltušas priedes, ciedras, pichtas labprāt neņem, jo tā viegla un slikta malka. / Nu kamēr mēs esam, vietējie pavasarī sazāģē beŗza malku ziemai, jo ziemu ne katrreiz ir ceļi pēc sausās malkas. Malka vispāri ir lēta, un šeit žagarus neviens nededzina, tāpēc mežā tur kārtības nava, un galotnes un zari tā, ka cauri netieci. (..) Tad nu šoreiz domāju beigt, lai nākošajai reizei arī kas paliktu. Ja nu vēl variet ko iedomāt, tad uzstādiet vēl jautājumus. Nu, vai tas cienītais zootehniķis vēl nava ieradies ar savu dāmu, droši kaktusis būs nokodis. / Tad nu sveicieni Jums no mūs ģimenes. / Visu labu, Austra.
Represētā Kārļa Gaņģa vēstules no lēģera Mordovijā fotogrāfam Pēterim Āboltiņam:
- gada 1. oktobrī.
(..) Nemaz nelielīšos, ja sacīšu, ka Tava ir pirmā vēstule no dzimtenes, ko saņemu no draugiem vai paziņām. Neesmu gan pats nevienam vairāk rakstījis, izņemot masiņai un sievas mātei, jo, kā pats minēji, nedrīkstu jau tagad traucēt mierīgus iedzīvotājus, ej no sazini, kur kuram tās „varžacis” iemetušās. Ar sieviņu sarakstos bieži. Esmu ļoti priecīgs, ka viņiem beidzot arī dzīves apstākļi uzlabojušies. Par sevi arī varu sacīt, ka pašlaik dzīvoju apmierinoši, strādāju jau gadi pieci fabrikā. Darbs nav smags, bet intensīvs. (..) Pašlaik par veselību arī nevaru žēloties. Jūtos stiprs un gaidu, kad būs tā diena, kad varēšu būt atkal kopā ar savējiem. Mums jau arī apsludināja tā saucamo amnestiju, bet cik būs tā laimīga, vēl grūti teikt. Iet runas, ka 5. oktobrī atbrīvošot no mūsu punkta pirmo grupu apm. 60 cilvēkus. Ceru, ka arī man varbūt ķers, jo esmu jau divas trešdaļas atsēdējis, un dzird, ka desmitgadnieki visi tikšot atbrīvoti. Tādā gadījumā paceļas jautājiens, kur braukt pēc atbrīvošanas. Esmu tajās domās, ka braukšu uz Omsku pie ģimenes, ja dos iespēju. (..) Tagad dzird runājam, ka amnestētie varēšot atgriezties uz savām agrākām dzīves vietām. Kā liekas, tad tuvākās dienās šīs lietas noskaidrosies.
Nu, kas jauns dzimtenē? Vai par mežzini vēl ir Fedors Ķekavā, un kā izskatās mans stādītais ābeļu dārzs Strēlniekos? Vai nav panīcis? Ar to tad arī šoreiz beigšu. Pasveicini Kārļa ģimeni Palejās, Fedoru, Pogas Jāni un citus labvēļus. Mīļš sveiciens ģimenei un pašam.
- gada 11. decembrī.
Tavu vēstuli saņēmu vakar. Šodien, kā pie svētdienas, atbildēšu, citādi var vēl palaisties slinkumā. (..) Pāris mēnešus atpakaļ saņēmu pirmo uzņēmumu no saviem piederīgajiem – pēc astoņi gadi. Tur jau tā visi bērni izauguši, ka neko domāt pazīt. Kārlis, kā liekas, būs jau manu augstumu sasniedzis. Sieviņa palikusi stipri sirma. Ja vēl ilgi tā jādzīvo, tad paliksim pavisam sveši.
Kā redzi, es arī vēl sēžu tepat un projām netieku. (..) Man arī pašlaik tie dzīves apstākļi stipri izlabojušies, esmu atguvis savu veco svaru, varbūt pat pārsniedzis. Par veselību arī nevaru sūdzēties. Vienīgā ķibele, ka esmu stipri acis sabojājis, bez brilles nekā neredzu – ne rakstīt, ne lasīt. Un brilles arī nav no ārsta parakstītas, ko lietoju, bet ir līdzi no mājas. Jo pie mums nav speciāla acu ārsta.
(..) Dzimtenē tiešām daudz kas izaudzis un aizaudzis. Ja liktenis būs lēmis atgriezties, būs daudz tādu vietu, ko nevarēs pazīt. Vēlu priecīgus Ziemassvētkus kopīgi ar ģimeni nosvinēt. Man vēl šie Ziemassvētki jāsvin vientulim. Sveicini Zīvertu, Siļķes Pēteri un Paņķu Krūmiņu no manis, kad satieci.
Svarīga informācija konkursa dalībniekiem!
