*Muzejs veidojās uz materiālu pamata, ko vāca Velta Strazdiņa, strādādama agrofirmas “Ķekava” Lauksaimniecības ZTI metodiskajā kabinetā.
*1994. gada vasarā izveidots Ķekavas novadpētniecības centrs.
*1997. gada 21. novembrī Ķekavas pagasta padome pieņem lēmumu izveidot novada muzeju, kam dod nosaukumu: Ķekavas vēstures, dabas un mākslas muzejs.
*2002. gadā padome pieņem jaunu lēmumu, kopš tā laika muzeja nosaukums ir Ķekavas novadpētniecības muzejs.
* 2003.g. pirmo reizi muzejs akreditēts.
* Muzeja misija – veidot izpratni par Ķekavas novada vēsturi un rosināt Ķekavas novada iedzīvotāju un tūristu interesi par karikatūrista E. Ozoliņa radošo darbību un karikatūru kā mākslas žanru.
*Ķekavas muzejs ir vienīgais muzejs Latvijā, kas popularizē karikatūru kā mākslas žanru, organizējot skolēnu karikatūru zīmēšanas konkursu “Pa-smejies! “ un izglītojošās nodarbības.
* Muzeja krājumā ir 18 900 priekšmeti.
* Pa šiem gadiem muzejā tapušas aptuveni 150 izstādes un 24 ceļojošās izstādes.
* Pēdējos sešos gados VKKF atbalstījis 6 projektus par kopējo summu EUR 55318.
Uz jautājumiem atbild Ķekavas novadpētniecības muzeja vadītāja Ināra Rumbina.
Šogad muzejam aprit 25 gadi, un visa gada garumā sociālajos tīklos un mājas lapā ievietojām informāciju par padarīto. Savukārt nākamgad 3. janvārī būs 20 gadi, kopš par muzeja vadītāju strādā Ināra Rumbina. Tālāk – saruna ar viņu.
Pati pēc profesijas esi vēstures skolotāja. Savas muzejnieka gaitas sāki Latvijas Vēstures muzejā?
Esmu beigusi LU Vēstures un filozofijas fakultāti vēstures specialitātē un vēlāk studēju mākslas un kultūras vēsturi, jo skolās sāka mācīt tādu priekšmetu kā kultūras vēsture.
Latvijas Vēstures muzejā nostrādāju 8 gadus. Studiju gados teicu, ka nekad nestrādāšu skolā, bet sanāca tā, ka atnācu uz Ķekavas privātskolu “Gaismas tilts”, vēlāk sāku pasniegt vēsturi un kultūras vēsturi arī Ķekavas vidusskolā. Bet 2003. gadā atgriezos pie muzejnieka darbiem. Pirmais, ar ko vajadzēja sākt, bija Ķekavas novadpētniecības muzeja akreditācijas dokumentu un tālākās stratēģijas izstrāde. Komisija muzejā ieradās 25.aprīlī.
Kas pa šiem gadiem mainījies?
Sākumā muzejs atradās pašvaldības ēkā, otrā stāva gaiteņa galā ar kabinetu darbiniekam un krājuma glabāšanai. Savukārt ekspozīcija bija iekārtota 2 nelielās caurstaigājamās telpās. Kādu dienu 2003. gada janvārī izpilddirektors mani aizveda uz Doles Tautas namu un teica, ka muzejs te varēs ievākties. Bet skaidrs bija, ka līdz tam vēl garš ceļš ejams. Tika plānots un projektēts, tad brīdi viss apstājās, līdz 2009.gada pavasarī pārcēlāmies uz rekonstruēto Doles Tautas namu un no jauna uzbūvēto muzeja daļu.
Tā muzejs ieguva piemērotas telpas krājuma glabāšanai, ekspozīcijām un nodarbībām. Pa šiem gadiem krājums papildinājies par 10 tūkstošiem vienību (2008.g. bija 8904).
Muzeja galvenā misija ir vākt un glabāt liecības par Ķekavas novadu, tā vēsturi un cilvēkiem. Tomēr vajag arī kādu “rozīnīti”, kas mūs atšķirtu no citiem novadpētniecības muzejiem. Nolēmām: tās varētu būt karikatūras, jo mūsu novadnieks ir grafiķis, ilustrators un karikatūrists Edgars Ozoliņš. Humora un satīras žurnāls “Dadzis” arī bija pārstājis iznākt, un šķiet, karikatūru kā mākslas žanru vajadzētu vairāk popularizēt. Nu jau 13 gadus rīkojam skolēnu karikatūru zīmēšanas konkursu “Pa-smejies!”. Konkursa noslēgums notiek katru gadu 1. aprīlī – Joku dienā. Darbi, protams, jāizvērtē, un to palīdz izdarīt paši karikatūristi: Zemgus Zaharāns, Gatis Šļūka, Kristaps Auzenbergs, Dzintars Melnis u.c. 1. aprīlī mēs suminām uzvarētājus un pasniedzam Edgara Ozoliņa piemiņas balvu, kas iedibināta 2010. gadā. Šo balvu saņem arī kāds no karikatūristiem. Pagājušajā gadā iesūtīja apmēram 1500 darbu, visus pat nevarējām izlikt apskatei. Bet uz noslēguma pasākumu ieradās 200 skolēni. Konkursa neatņemama sastāvdaļa ir karikatūristu meistarklases: mākslinieki zīmē, bērni redz, kā viņu acu priekšā top karikatūra, arī paši mēģina to uzzīmēt.
Esam arī skolas programmā “Skolas soma” izveidojuši izglītojošu nodarbību “Iepazīsti karikatūru kā mākslas žanru!”( EUR 549 no VKKF). 2021.gada nogalē atvērām jaunu Edgaram Ozoliņam veltītu pastāvīgo ekspozīciju “Smejies vesels!” ar VKKF atbalstu (20 tūkst. EUR).
2017.gadā arī ar VKKF atbalstu (20 tūkst. EUR) atvērām pastāvīgo ekspozīciju “Ķekavas novada 5 stāsti” – par 20.gs.sākumu, kara laiku, padomju laiku un brīvību.
Patlaban top jauna ekspozīcija: “Viņus vieno “Dadzis””. To atklāsim 16. decembrī. VKKF atbalstīja 3 skārienjutīgu monitoru iegādi un aprīkošanu ar plašu informāciju par Latvijas karikatūristiem, kuri savulaik darbojās humora un satīras žurnālā “Dadzis”. Šo ekspozīciju veidot bija iespējams, jo pēdējais žurnāla redaktors A. Ruģēns muzejam dāvinājis ap 3 tūkstošus zīmējumu, skiču, fotogrāfiju un citus materiālus no redakcijas. Savukārt Aktivitāšu telpa ir izremontēta, ieguvusi projektoru un stacionāru ekrānu. Tādējādi darbs ar skolēniem izglītojošajās nodarbībās drīz noritēs jaunā kvalitātē.
Nākamgad muzejam priekšā piektā akreditācija. Ko nozīmē akreditēts muzejs?
Tāds, kura darbībā tiek ievērots Muzeju likums un MK noteikumi krājuma darbā. Iespējams, daži domā: nu ko tad jūs tai muzejā darāt?!… Bet pasekojiet vienam priekšmetam, kas nonāk muzejā! Īstenībā ceļš līdz krātuvei ir garš. Katrs priekšmets jāreģistrē, jāapraksta, jāsignē, jāieliek pareizajā vietā un pareizi jāglabā (attiecīgā temperatūrā un apgaismojumā), jāsastāda akti un līgumi par dāvināšanu utt. Dažreiz dāvinātāji atnes ne visai tīrus priekšmetus, tie vispirms jānovieto pirmapstrādes telpā, kur jāsakopj, jāapstrādā, un tikai tad tos var ņemt krājumā. Nav tik vienkārši! Ik pa pieci gadi muzejā ierodas komisija un pārbauda visas muzeja darbības jomas.
- gadu sāķsim ar to, ka plānosim prioritātes nākamajiem 5 gadiem – ko darīsim, kam mums jāpievērš uzmanība gan krājuma papildināšanā, gan pētniecībā un izstāžu darbā, gan izglītojošajā un komunikāciju darbā. Man pašai bija tas gods četrus gadus darboties Latvijas Muzeju padomē. Tā ir padomdevēja institūcija pie Kultūras ministrijas un kultūras ministram muzeju nozarē, un tieši tā pieņem lēmumu par muzeju akreditāciju. Tāpēc man bija iespēja uzzināt, ar kādām problēmām muzeji saskaras, kas notiek nozarē.
Viena no jebkura muzeja pamatfunkcijām ir tā krājuma vākšana.
Jā, muzeja krājums ir katra muzeja galvenais jautājums, jo pamatojoties uz to, muzejs pilda savu misiju. Krājums jāvāc un arī atbildīgi jāglabā, par to jārūpējas, ja nepieciešams, jāveic konservācija un restaurācija.
Nupat muzejs saņēma dāvinājumu: no A/S Putnu fabrika Ķekava – 306 vienības, kas papildinās muzejā jau esošo stāstu par šo novadā nozīmīgo uzņēmumu.
Savos sarīkojumos mudināt smieties. Vai arī muzejā bieži valda jautrība?
Bieži ne. Varbūt vairāk Joku dienā. Tomēr, izvelkot no krājuma karikatūras, skatoties, kuras izlikt un kuras ne, bieži vien pašas arī kārtīgi izsmejamies. Humors vajadzīgs vienmēr. Ja spējam paši par sevi vai to, kas mums apkārt, iesmaidīt, vieglāk pārvarēt grūtības.
Mākslinieki taču zīmē karikatūras nevis tāpēc, lai parādītu kādu smieklīgu – ar garu degunu vai izspūrušiem matiem. Tās zīmē tāpēc, ka ir kāda problēma. Caur karikatūru, joku sabiedrība paskatās pati uz sevi citādi.
Kurš, tavuprāt, ir visinteresantākais priekšmets Ķekavas muzeja krājumā?
Viens no priekšmetiem, par kuriem bieži runāju mūsu ekspozīcijā “Ķekavas novada 5 stāsti”, ir klavieres. Lielākais un smagākais muzeja krājuma priekšmets. Veidojot jauno ekspozīciju, pielāgojām tām vienu no stāstiem – “Interjers ar klavierēm”. Šīs klavieres ir kā simbols 19. gs. vidū notikušajai latviešu tautas atmodai, valodai, izglītībai un gara gaismai, kas ir jebkuras valsts un tautas garīgais pamats.
Muzejā ir divi: pamatkrājums un palīgkrājums. Ar ko tie atšķiras?
Pamatkrājumā ietilpst muzeja misijai visatbilstošākie priekšmeti. Pamatkrājums ir arī Latvijas Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa, to ievada šī krājuma kopkatalogā. Savukārt palīgkrājumā parasti nonāk vai nu otrais eksemplārs, vai sliktāk saglabājies priekšmets, krāsainās fotogrāfijas, diapozitīvi un negatīvi.
Ar stāstiem vien mūsdienu bērnus nepiesaistīsi. Kas jādara, lai apmeklētājiem nav jāgarlaikojas?
Muzejs ir izglītojoša institūcija, tāpēc izglītojošajam darbam muzejā ir liela nozīme. Patlaban skolēniem varam piedāvāt 11 izglītojošās nodarbību programmas. Priecājos, ka skolotāji paši mums zvana ar jautājumu: kad varam ar bērniem pie jums atnākt? Ko jūs mums varat piedāvāt?
Protams, muzejam jāiet arī ārpus savām telpām. Esam nodarbības vadījuši skolā. Turpmāk par to būtu jāpadomā vairāk.
Vajadzīgas aktivitātes, darbošanās. Skolēni ilgi nenotur uzmanību. Tāpēc izveidot labu nodarbību ir liels izaicinājums. Arī muzeja darbā svarīgas ir caurviju prasmes, un nodarbības jāveido atbilstoši kompetenču izglītībai. Šobrīd mums ir muzeja pedagogs. Jādomā arī par individuālajiem muzeja apmeklētājiem – drīz būs īpaši atribūti, ko viņi varēs paņemt, uzsākot staigāt pa muzeju.
Kā muzejs vēl var iet pie sabiedrības?
Veidojam ceļojošās izstādes. Tādas mums ir par Baložiem, Katlakalnu, Daugmali, Dzērumiem, Ķekavu un Mellupiem, tās ir vēsturiskas, arī par ievērojamām personām, piemēram, par Alfrēdu Dziļumu, Edgaru Ozoliņu un Garlību Merķeli, karikatūristiem. Tās ir gana pieprasītas, bijušas aplūkojamas gan pašu novadā, gan Talsos, Rundālē, Tukumā, Dundagā, Jūrmalā u.c.
Organizējam pasākumus. Muzeju naktis. Savulaik esam aicinājuši uz vakara sarunām muzejā, īpaši saistībā ar kādu izstādi. Iespējams, ka tieši pasākumi un tikšanās varētu piesaistīt jaunus apmeklētājus.
Turpmāk mums jādomā par aktivitātēm ģimenēm ar bērniem, par to, ko piedāvāt skolēniem brīvlaikā. Gribētos īstenot arī kādu ar mūžizglītību saistītu projektu. No muzeja telpu labiekārtošanas viedokļa nākamais darbs būtu gādāt jaunas, viegli pārvietojamas vitrīnas izstāžu telpā. Muzejs ir pieejams apmeklētājiem ar kustību traucējumiem, bet tikpat svarīgi būtu kaut ko izdarīt, lai mēs būtu pieejami cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Arī muzejiem jākļūst ilgtspējīgiem.
Kāda ir tava lielākā vēlēšanās?
Lai viesus, kas atbrauc ciemos uz mūsu novadu, atvestu arī uz Ķekavas novadpētniecības muzeju un tāpat uz Baldones muzeju – otru akreditēto muzeju novadā. Lai muzejam būtu sava “sapņu komanda”, jo viss, ko esam sasnieguši, ir kopdarbs, un mazā muzejā mēs darām visu, arī to, kas nav amata aprakstā.
Paldies Ķekavas novada pašvaldībai par atbalstu projektu realizācijā un Kultūras centra direktorei V. Ozoliņai par sapratni.
Priecīgus Ziemassvētkus!
Ķekavas novadpētniecības muzeja pētnieciskā darba speciālists Diāna Spertāle