Tūrisms Baldonē

Baldones stāstu takas Lielais loks

Lielais loks – 20km

Esi sveicināts Baldonē! Dodies pārgājienā un atklāj Baldones dabas un kultūrvēsturiskās bagātības ar latviešu, krievu, angļu vai lietuviešu valodas AUDIOGIDA palīdzību! Pie katra apskates objekta ir stends ar audiogida QR koda sleju. Lai klausītos audiogidu savā telefonā ir nepieciešams noskenēt atbilstošās valodas QR kodu. Tāpat audiogida audiofailus iespējams lejupielādēt iepriekš ŠEIT. Meklē / search: Scan QR codes

LIELĀ LOKA PĀRGĀJIENA MARŠRUTA GOOGLE KARTE

LIELĀ LOKA PĀRGĀJIENU MARŠRUTA INFORMĀCIJA DRUKĀŠANAI

KMLGPX

Par pārgājiena maršrutu īsumā:

20 km / vidēji grūti / 16 audiogida objekti / marķēts ar sarkanām pēdiņām / marķēts vienā virzienā, kādā norādīta objektu secība /  4 – 5 stundas

Svarīgi zināt!   

Ceļa segums – asfalts, grants, iemītas takas
Nav ieteicams – ziemā sniega apstākļos, kad nav redzama taka un vējainos apstākļos.
Vietām pārkrituši koki, stāvas nogāzes.
Iespējams izbraukt ar kalnu divriteni, to ceļot vai stumjot pāri šķēršliem.

Maršruta sākums:

Baldones Sporta kompleksa ieejas durvis
Iecavas iela 2a, Baldone
GPS 56.7422, 24.3890

AUDIOGIDA OBJEKTI

1.  Sports Baldonē
Sākuma stends Baldones Stāstu takas lielajam lokam atrodas pie Baldones Sporta kompleksa ieejas durvīm.
Stāsti par sportu Baldonē un Baldones personību sportiskiem sasniegumiem. Baldones Sporta komplekss. Dažāda veida sporta aktivitātes bērniem un pieaugušajiem, telpas pasākumiem un sacensībām.
Tālrunis uzziņām +371 26 335 442

2. Baldones kūrvieta un Ceriņu parks
Stāsts par Baldones kūrvietu laika griežos, par dabas resursu un cilvēku nozīmi vēsturiskajos notikumos. Ceriņu parkā atrodama galvenā Baldones dabas vērtība – Baldones sēravots.
Adrese: Rīgas iela 54, Baldone
GPS 56.7421, 24.4039

3. Koka arhitektūra
Stāsts par 20. gadsimta sākumā, kūrorta uzplaukuma laikā, būvēto koka arhitektūru un mūsdienās saglabātajām ēkām.
Stends atrodas koka arhitektūras ēkai Krasta iela 19 pretējā pusē.
GPS 56.7394, 24.4113

4. Baldones meži
Stāsts par Baldones mežiem un to bagātību. Par augiem, kas aug takas malās.
Stends atrodas pie koka norādes “Mercendarbes muiža, Doļu kalns, Dūņu purvs”
GPS 56.7414, 24.4155

5. Dūņu purvs
Stāsts par vietu, kur no 19. gadsimta otrās puses līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadu vidum, ieguva dūņas ārstniecībai. Dabā redzēsiet kā mūsdienās izskatās šī vieta pēc dūņu ieguves.
No galvenās takas uz Dūņu purvu ved takas atzars, kas nomarķēts turp un atpakaļ uz galveno taku.
GPS 56.7441, 24.4186

6. Pirmā pasaules kara dzelzceļa fragments
Stāsts par dzelzceļiem Baldonē. Dabā redzēsiet dzelzceļa fragmenta uzbērumu, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.
Takas un Mercendarbes ceļa krustojums
GPS 56.7578, 24.4437

7. Mercendarbes muiža un aleja
Muiža ir viena no senākajām ēkām Baldonē. Te atrodas Baldones muzejs un Baldones novada Tūrisma informācijas punkts. Muižas parkā atrodas dīķis un iekārtota piknika vieta.
Baldones muzeja darba laikus iespējams noskaidrot zvanot pa tālr. 29 149 420, līdz 2020. gada novembrim slēgts uz renovāciju.
Mercendarbes muiža, Baldones pagasts, Baldones novads
GPS 56.7656, 24.4311

7. Liliju ezers
Stāsts par ezera izcelšanos. Pie Liliju ezera ir iekārtota atpūtas vieta ar galdiņu un soliem, kā arī atrodama atjaunota laipa, kas tradicionāli tur atradusies kopš PSRS laikiem.
GPS 56.7731, 24.4120

8. Baldones observatorija
Baldones observatorijas stāsts būs par tās vēsturi un zinātnieku sasniegumiem. Mūsdienās observatorijā notiek gan zinātniskie pētījumi, gan ekskursijas. Ekskursija iepriekš jāpiesaka.
www.baldonesobservatorija.lu.lv
Observatorija, Baldones pag., Baldones novads
GPS 56.7734, 24.4041

9. Riekstukalna tornis un Baldones kalni
No 19,2 metrus augstā metāla torņa paveras galvaspilsētas ainava ar Rīgas vēsturiskajiem torņiem un augstceltnēm, kā arī Baldonei tuvākajiem pakalniem. Torņa taka sākas pret stāvlaukumu.
GPS 56.77502, 24.4017

11. Riekstukalns
Vasarā “Riekstukalns” piedāvā atrakcijas, kas piemērotas bērniem un pieaugušajiem. Ziemā Riekstukalns ir ar slēpošanas un snovborda trasēm bagātākais kalns Baltijas valstīs.
Aktīvās atpūtas kompleksa “Riekstukalns” darba laiks un cita informācija:
www.riekstukalns.lv
56.774972, 24.401793

12. Pladu purvs
Pladu purvs ir 14 hektārus plašs zemais purvs ar kūdras iegulām, kuru sāka izstrādāt pagājušajā gadsimta 60. gadu vidū.
GSP 24.4017, 56.7589

13. Baltā pils
Stāsts par Baldones skaistāko ēku un arhitektūras pērli. Ēka apskatāma no ārpuses. Šeit mājvietu radusi Baldones Mūzikas pamatskola un J. Dūmiņa Mūzikas skola.
Daugavas iela 23, Baldone, LV-2125
https://www.baldone.lv/lv/turisms/ko_piedzivot_baldone_/apskates_objekti_/balta_pils/
GPS 56.7421, 24.3937

14. Zirgu tramvajs
Zirgu tramvaja vēstures stāsts. Mūsdienās apskatāms zirgu tramvaja modelis dabiskajos izmēros.
Vairāk informācijas: Reiz Baldonē
GPS 56.7471, 24.4014

15. Kultūras centrs
Stāsts par Baldones kultūras vēsturi un norisēm mūsdienās. Kultūras centrā atrodas Baldones kinoteātris. Te norisinās aktīva kultūras dzīve un tiek demonstrētas mūslaiku filmas.
Tālrunis uzziņām +371 25 634 747
Daugavas iela 2, Baldone
GPS 56.7430, 24.3950

16. Baldones Svētā Miķeļa baznīca
Stāsts par četrām baznīcām. Mūsdienās baznīcas draudze padarījusi baznīcu par nelielu kultūras centru, kur cilvēki lūdz, bauda dievnama mieru, mūziku un mākslu.
Rīgas iela 40, Baldone
GPS 56.7421, 24.3937
www.baldonesbaznica.lv

Citi objekti un apskates vietas

Meža galerija
2020. gadā notika 3. Baldones novada glezniecības plenērs, kura laikā tapa 15 mākslas darbi. Mākslas darbos ilustrēti “Baldones Stāstu takās” redzami un audiogida stāstos dzirdami apskates objekti.

Betona tiltiņš uz Zaļās ielas / Concrete footbridge on the Zaļā street
GPS 56.74791, 24.39691

Spēka soļu posms
Spēka soļi ir ap 2 km garš Baldones Stāstu takas posms, kas atrodas starp Pladu purvu un Meža galeriju. Tajā ietverts 21 uzdevums spēka un veselības vairošanai 3 dažādos veidos. Ir iekļauti vingrojumi ķermenim, uzdevumi prāta treniņam un emocionālās inteliģences vairošanai.  Velti mirkli sev, izpildi katru uzdevumu, iedziļinies tā būtībā! Pildi 21 uzdevumu uzreiz vai tikai 7, izvēloties 1 tēmu, un atgriezies vēlreiz, lai pildītu citus uzdevumus!

Baldone ir spēcīga vieta. Ne velti simtiem gadu šeit devušies sasirgušie, lai smeltos veselību un spēku Baldones sēravotā un dūņās. Viens no galvenajiem izveseļošanās un rekreācijas nosacījumiem bija arī pastaigas pa neskaitāmām Baldones takām. Tādēļ vienu Baldones Stāstu taku posmu mēs nolēmām veltīt spēka tematikai.

Posma sākums: GPS 56.7540, 24.3972

Kur paēst pārgājiena noslēgumā?

Ģimenes restorāns “Burgers 66”
Rīgas iela 67-5, Baldone
Tālr. +371 20 066 611

Suvenīri stendā “Ražots Baldonē” veikalā “Meldra”

Rīgas iela 67, Baldone
Tālr. +371 22454932

Baldones Tūrisma informācijas punkts

Mercendarbes muiža, Mercendarbe, Baldones novads
+371 28692654, turisms@baldone.lv

Tiekamies Baldonē!

Baldones stāstu takas Mazais loks
Mazais loks – 8km

Esi sveicināts Baldonē! Dodies pārgājienā un atklāj Baldones dabas un kultūrvēsturiskās bagātības ar latviešu, krievu, angļu vai lietuviešu valodas AUDIOGIDA palīdzību! Pie katra apskates objekta ir stends ar audiogida QR koda sleju. Lai klausītos audiogidu savā telefonā ir nepieciešams noskenēt atbilstošās valodas QR kodu. Tāpat audiogida audiofailus iespējams lejupielādēt iepriekš ŠEIT. Meklē / search: Scan QR codes

MAZĀ LOKA PĀRGĀJIENA MARŠRUTA GOOGLE KARTE

MAZĀ LOKA MARŠRUTA INFORMĀCIJA DRUKĀŠANAI

KMLGPX

Svarīgākais īsumā:

8 km/ viegli/ 9 audiogida objekti/ marķēts ar zilām pēdiņām/ taka ir marķēta vienā virzienā/ ap 2 stundām/ maršruts izbraucams ar divriteni

Svarīgi zināt!   

Ceļa segums – asfalts, grants, iemītas takas. Nav ieteicams – ziemā sniega apstākļos, kad nav redzama taka un vējainos apstākļos. Vietām pārkrituši koki.

Maršruta sākums:

Baldones Sporta kompleksa ieejas durvis
Iecavas iela 2a, Baldone
GPS 56.7422, 24.3890

AUDIOGIDA OBJEKTI

1. Sports Baldonē
Sākuma stends Baldones Stāstu takas mazajam lokam atrodas pie Baldones Sporta kompleksa ieejas durvīm.
Stāsti par sportu Baldonē un Baldones personību sportiskiem sasniegumiem. Baldones Sporta komplekss. Dažāda veida sporta aktivitātes bērniem un pieaugušajiem, telpas pasākumiem un sacensībām.
Tālrunis uzziņām un velonomai: Tālr. +371 26 335 442

2. Baldones kūrvieta un Ceriņu parks
Stāsts par Baldones kūrvietu laika griežos, par dabas resursu un cilvēku nozīmi vēsturiskajos notikumos. Ceriņu parkā atrodama galvenā Baldones dabas vērtība – Baldones sēravots.
Adrese: Rīgas iela 54, Baldone
GPS 56.7421, 24.4039

3. Koka arhitektūra
Stāsts par 20. gadsimta sākumā, kūrorta uzplaukuma laikā, būvēto koka arhitektūru un mūsdienās saglabātajām ēkām.
Stends atrodas koka arhitektūras ēkai Krasta iela 19 pretējā pusē.
GPS 56.7394, 24.4113

4. Baldones meži
Stāsts par Baldones mežiem un to bagātību. Par augiem, kas aug takas malās.
Stends atrodas pie koka norādes “Mercendarbes muiža, Doļu kalns, Dūņu purvs”
GPS 56.7414, 24.4155

5. Dūņu purvs
Stāsts par vietu, kur no 19. gadsimta otrās puses līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadu vidum, ieguva dūņas ārstniecībai. Dabā redzēsiet kā mūsdienās izskatās šī vieta pēc dūņu ieguves.
No galvenās takas uz Dūņu purvu ved takas atzars, kas nomarķēts turp un atpakaļ uz galveno taku.
GPS 56.7441, 24.4186

6. Baltā pils
Stāsts par Baldones skaistāko ēku un arhitektūras pērli. Ēka apskatāma no ārpuses. Šeit mājvietu radusi Baldones Mūzikas pamatskola un J. Dūmiņa Mūzikas skola.
Daugavas iela 23, Baldone, LV-2125
https://www.baldone.lv/lv/turisms/ko_piedzivot_baldone_/apskates_objekti_/balta_pils/
GPS 56.7421, 24.3937

7. Zirgu tramvajs
Zirgu tramvaja vēstures stāsts. Mūsdienās apskatāms zirgu tramvaja modelis dabiskajos izmēros.
Vairāk informācijas: Reiz baldonē
GPS 56.7471, 24.4014

8. Kultūras centrs
Stāsts par Baldones kultūras vēsturi un norisēm mūsdienās. Kultūras centrā atrodas Baldones kinoteātris. Te norisinās aktīva kultūras dzīve un tiek demonstrētas mūslaiku filmas.
Tālrunis uzziņām +371 25 634 747
Daugavas iela 2, Baldone
GPS 56.7430, 24.3950

9. Baldones Svētā Miķeļa baznīca
Stāsts par četrām baznīcām. Mūsdienās baznīcas draudze padarījusi baznīcu par nelielu kultūras centru, kur cilvēki lūdz, bauda dievnama mieru, mūziku un mākslu.
Rīgas iela 40, Baldone
GPS 56.7421, 24.3937
www.baldonesbaznica.lv

Kur paēst pārgājiena noslēgumā?

Ģimenes restorāns “Burgers 66”
Rīgas iela 67-5, Baldone
Tālr. +371 20 066 611

Suvenīri stendā “Ražots Baldonē” veikalā “Meldra”
Rīgas iela 67, Baldone
Tālr. +371 22454932

Baldones novada Tūrisma informācijas punkts

Mercendarbes muiža, Mercendarbe, Baldones novads
+371 28692654, turisms@baldone.lv

Tiekamies Baldonē!

Baldones stāstu takas Mercendarbes taka
Esi sveicināts Baldonē! Dodies pārgājienā un atklāj Baldones dabas un kultūrvēsturiskās bagātības ar latviešu, krievu, angļu vai lietuviešu valodas AUDIOGIDA palīdzību! Pie katra apskates objekta ir stends ar audiogida QR koda sleju. Lai klausītos audiogidu savā telefonā ir nepieciešams noskenēt atbilstošās valodas QR kodu. Tāpat audiogida audiofailus iespējams lejupielādēt iepriekš ŠEIT. Meklē / search: Scan QR codes

MERCENDARBES TAKAS GOOGLE KARTE

MERCENDARBES TAKAS INFORMĀCIJA DRUKĀŠANAI

KMLGPX

Mercendarbes taka ir daļa no Baldones Stāstu takas lielā loka. Marķēta turp un atpakaļ no Mercendarbes ar SARKANO pēdiņu marķējumu.

Par maršrutu īsumā

Garums ir 8 km, 4 km vienā virzienā / viegls maršruts / 4 audiogida objekti / 3 stundas       

Ceļa segums – grants, iemītas takas. Nav ieteicams – ziemā, kad taka aizsnigusi un nav redzama, un vējainos apstākļos. Vietām pārkrituši koki, stāvas nogāzes. Iespējams izbraukt ar divriteni, to ceļot vai stumjot pāri šķēršļiem

Takas sākums:

Stends atrodas pie koka norādes “Mercendarbes muiža, Doļu kalns, Dūņu purvs” uz Ķeguma prospekta.
GPS 56.7414, 24.4155

AUDIOGIDA OBJEKTI

1. Baldones meži
Stāsts par Baldones mežiem un to bagātību. Par augiem, kas aug takas malās.
GPS 56.7414, 24.4155

2. Dūņu purvs
Stāsts par vietu, kur no 19. gadsimta otrās puses līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadu vidum, ieguva dūņas ārstniecībai. Dabā redzēsiet kā mūsdienās izskatās šī vieta pēc dūņu ieguves.
No galvenās takas uz Dūņu purvu ved takas atzars, kas nomarķēts turp un atpakaļ uz galveno taku.
GPS 56.7441, 24.4186

3. Pirmā pasaules kara dzelzceļa fragments
Stāsts par dzelzceļiem Baldonē. Dabā redzēsiet dzelzceļa fragmenta uzbērumu, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.
Takas un Mercendarbes ceļa krustojums
GPS 56.7578, 24.4437

4. Mercendarbes muiža un aleja
Muiža ir viena no senākajām ēkām Baldonē. Te atrodas Baldones muzejs un Baldones novada Tūrisma informācijas punkts. Muižas parkā atrodas dīķis un iekārtota piknika vieta.
Baldones muzeja darba laikus iespējams noskaidrot zvanot pa tālr. 29 149 420, līdz 2020. gada novembrim slēgts uz renovāciju.
Mercendarbes muiža, Baldones pagasts, Baldones novads
GPS 56.7656, 24.4311

Kur paēst pārgājiena noslēgumā?

Ģimenes restorāns “Burgers 66”
Rīgas iela 67-5, Baldone
Tālr. +371 20 066 611

Suvenīri stendā “Ražots Baldonē” veikalā “Meldra”

Rīgas iela 67, Baldone
Tālr. +371 22454932

Baldones Tūrisma informācijas punkts

Mercendarbes muiža, Mercendarbe, Baldones novads
+371 28692654, turisms@baldone.lv

Tiekamies Baldonē!

Riekstukalna taka
Esi sveicināts Baldonē! Dodies pārgājienā pa Riekstukalna taku un atklāj Baldones dabas un kultūrvēsturiskās bagātības ar latviešu, krievu, angļu vai lietuviešu valodas AUDIOGIDA palīdzību! Pie katra apskates objekta ir izvietots stends ar audiogida QR koda sleju. Lai klausītos audiogidu savā telefonā, jānoskenē atbilstošās valodas QR kods. Audiogida failus iespējams lejupielādēt iepriekš ŠEIT. Meklē Google Play un App Store: Scan QR code

RIEKSRUKALNA TAKAS GOOGLE KARTE

RIEKSTUKALNA TAKAS  INFORMĀCIJA DRUKĀŠANAI

KMLGPX

Riekstukalna taka ir daļa no Baldones Stāstu takas lielā loka.

Marķēta līdz Baldones observatorijai un atpakaļ uz sākumu ar SARKANO pēdiņu marķējumu. Garums ir ap 10 km, 5 km vienā virzienā / viegls maršruts / 4 audiogida objekti / 3 stundas.

Svarīgi zināt!         

Ceļa segums – grants, iemītas takas. Nav ieteicams – ziemā, kad taka aizsnigusi un nav redzama, un vējainos apstākļos. Vietām pārkrituši koki, stāvas nogāzes.

APSKATES OBJEKTI

Maršruta sākums:

Betona tiltiņš uz Zaļās ielas / Concrete footbridge on the Zaļā street

GPS 56.74791, 24.39691

Jau pirmajos 100 metros sāksies Meža galerija

2020. gadā notika 3. Baldones novada glezniecības plenērs, kura laikā tapa 15 mākslas darbi. Mākslas darbos ilustrēti “Baldones Stāstu takās” redzami un audiogida stāstos dzirdami apskates objekti.

Spēka soļu posms

Spēka soļi ir ap 2 km garš Baldones Stāstu takas posms, kas atrodas starp Pladu purvu un Meža galeriju. Tajā ietverts 21 uzdevums spēka un veselības vairošanai 3 dažādos veidos. Ir iekļauti vingrojumi ķermenim, uzdevumi prāta treniņam un emocionālās inteliģences vairošanai.  Velti mirkli sev, izpildi katru uzdevumu, iedziļinies tā būtībā! Pildi 21 uzdevumu uzreiz vai tikai 7, izvēloties 1 tēmu, un atgriezies vēlreiz, lai pildītu citus uzdevumus!

Baldone ir spēcīga vieta. Ne velti simtiem gadu šeit devušies sasirgušie, lai smeltos veselību un spēku Baldones sēravotā un dūņās. Viens no galvenajiem izveseļošanās un rekreācijas nosacījumiem bija arī pastaigas pa neskaitāmām Baldones takām. Tādēļ vienu Baldones Stāstu taku posmu mēs nolēmām veltīt spēka tematikai.

Posma sākums: GPS 56.7540, 24.3972

AUDIOGIDA OBJEKTI

1. Pladu purvs
Pladu purvs ir 14 hektārus plašs zemais purvs ar kūdras iegulām, kuru sāka izstrādāt pagājušajā gadsimta 60. gadu vidū.
GSP 24.4017, 56.7589

2. Riekstukalns
Vasarā “Riekstukalns” piedāvā atrakcijas, kas piemērotas bērniem un pieaugušajiem. Ziemā Riekstukalns ir ar slēpošanas un snovborda trasēm bagātākais kalns Baltijas valstīs.
Aktīvās atpūtas kompleksa “Riekstukalns” darba laiks un cita informācija:
www.riekstukalns.lv
56.774972, 24.401793

3. Riekstukalna tornis un Baldones kalni
No 19,2 metrus augstā metāla torņa paveras galvaspilsētas ainava ar Rīgas vēsturiskajiem torņiem un augstceltnēm, kā arī Baldonei tuvākajiem pakalniem. Torņa taka sākas pret stāvlaukumu.
GPS 56.77502, 24.4017

4. Baldones observatorija
Baldones observatorijas stāsts būs par tās vēsturi un zinātnieku sasniegumiem. Mūsdienās observatorijā notiek gan zinātniskie pētījumi, gan ekskursijas. Ekskursija iepriekš jāpiesaka.
www.baldonesobservatorija.lu.lv
Observatorija, Baldones pag., Baldones novads
GPS 56.7734, 24.4041

Kur paēst pārgājiena noslēgumā?

Ģimenes restorāns “Burgers 66”
Rīgas iela 67-5, Baldone
Tālr. +371 20 066 611

Suvenīri stendā “Ražots Baldonē” veikalā “Meldra”

Rīgas iela 67, Baldone
Tālr. +371 22454932

Baldones novada Tūrisma informācijas punkts

Mercendarbes muiža, Mercendarbe, Baldones novads
+371 28692654, turisms@baldone.lv

Tiekamies Baldonē!

Baldones militārā mantojuma digitālais maršruts
Baldones Tūrisma informācijas punkts sveicot Latvijas valsts 103. dzimšanas dienā izveidoja Baldones militārā mantojuma digitālo maršrutu, Tas ir 10 kilometrus garš un ietver 13 informatīvas pieturvietas. Maršruts paredzēts ikvienam, kam interesē kādas Pirmā un Otrā pasaules kara liecības ir atrodamas Baldones apkārtnē, un, katram, kam patīk aiziet tālāk par ierastām takām! Esi vērīgs, iejūties pētnieka lomā un ieraugi vēsturiskas liecības Šis maršruts ir papildinājums Baldones Stāstu taku tīklam, taču šī taka būs nedaudz atšķirīga.

Maršruts sāksies pie Mercendarbes muižas, un sniegs iespēju apskatīt Pirmā pasaules kara dzelzceļa līnijas uzbērumus un vietas, kur kādreiz bijušas dzelzceļa stacijas. Pēc Pirmā pasaules kara dzelzceļa sliedes tika demontētas, daļu sliežu izmantoja zirgu tramvaja līnijas izveidei. Maršrutā iekļauta taka, kas ved pa šo līniju. Apskatīsi arī citus objektus, piemēram, karsta kritenes un, ja būsi īpaši vērīgs, tad arī seno darvas tecinātavu.

Maršruta sākuma stends Mercendarbes muižā atrodas pie akmens krāvuma muižas dienvidu pusē. Izstaigājot visu muižas parku, noteikti to ir viegli atrast. Uz stenda atradīsi maršruta aprakstu ar pieturvietām un QR kodu, ar kura palīdzību var iegūt Google karti ar maršrutu un pieturvietām. Tikai izmantojot šo karti, var doties ceļā un atklāt informatīvās pieturvietas.

Idejas autore ir Zane Ulmane no Baldones Tūrisma attīstības biedrības, kas ne vien parādīja šo maršrutu, bet arī atklāja kādas vēsturiskās liecības slēpj Baldones meži. Paldies sakām Baldones muzejam un tā padomei par zināšanām un ilustratīvajiem materiāliem. Maršruta izveides sākums meklējams 2016. gadā, kad aizsākās Baldones veco dzelzceļu un zirgu tramvaja vēsturisko līniju izpēte, kas norisinājās, pateicoties vēstures entuziastiem, kuru vidū ir arī Ojārs Andersons. Maršruts izstrādāts, papildinot ERAF Interreg projektu “Latvijas-Igaunijas kopīgā militārā mantojuma tūrisma produkts”.

Maršruts paredzēts tikai kājāmgājējiem! Tas nebūs piemērots pastaigām ar bērnu ratiem vai braucieniem ar velosipēdu. Dažviet taka nav skaidri izteikta, ir jāorientējas pēc līnijas kartē, objektu atzīmēm un pēc zilā aplīša, kas norāda uz Tavu atrašanās vietu! Spied uz “baloniņiem”, lasi vietu aprakstus un fotogrāfijas.

UZMANĪBU! Ko atnes, to aiznes! Uz takām iespējama medību aktivitāte. Ja ir izliktas medību brīdinājuma zīmes, iesakām izvēlēties citu Baldones Stāstu taku!

Maršruta karte atrodama ŠEIT. Lejupielādē GPX ŠEIT.

Uz tikšanos Baldonē!

Kur nakšņot Baldonē?
MERCENDARBES MUIŽA

Krāšņa simtgadīgu liepu aleja ved uz Mercendarbes muižu, tās saimnieki un laiki ir mainījušies, bet Mercendarbes muižas vēsturiskais izskats un šarms ir saglabājies līdz mūsdienām.

Mercendarbes muiža ir viena no krāšņākajām Baldones vēsturiskajām celtnēm. No pagājušā gadsimta sākuma ir saglabājušās ieejas vestibila grīdas flīzes un oriģinālā sienu krāsojuma fragmenti, kā arī senās kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Skaistākās telpas atrodas ēkas 2. stāvā – Svinību zāle un Līvenu zāle ar pēdējā muižas īpašnieka Karlosa fon Līvena portretu, kas gleznota ap 2000.gadu no 1914.gada fotogrāfijas. Gleznas autore –  māksliniece, Baldones mākslas skolas kompozīcijas, keramikas un zīmēšanas skolotāja Ieva Muzikante. Savukārt 2. stāva telpās ir atjaunots dekoratīvais krāsojums un dekoratīvās joslas.

Muižas lepnums – 18.gadsimta rokoko stila ozolkoka ārdurvju vērtnes, kas ir kļuvušas par augstvērtīgu vēstures mantojumu un valsts nozīmes mākslas pieminekli, un Liepu aleja – Valsts nozīmes dabas piemineklis. Gan muižas ozolkoka ārdurvju vērtnes, gan Liepu aleja, kas iestādīta 1896. gadā, ir Līvenu dzimtas ieguldījums muižas un tās apkārtnes pilnveidošanā.

Mercendarbes muižā ir apskatāma Baldones vēsturisko materiālu ekspozīcija. Ir saglabājušās un apskatāmas fotogrāfijas ar 1914. gada muižas interjeru, Pirmā pasaules kara laiku,  Baldones ievērojamāko objektu un kūrorta laiku. Baldones kūrorta laiku fotogrāfijās redzama arī tā laika saviesīgā dzīve, piemēram, foto no 1932. gada Skaistum karalienes vēlēšanu konkursa. Interesanti, ka Skaistum karalienes vēlēšanas konkurss iedvesmojis populāro 20. gadsimta sākuma rakstnieku – baldonieti Alfrēdu Dziļumu,  uzrakstīt romānu – „Vienas vasaras zieds”. Galvenās varones prototips bijusi novadniece Emīlija Punka, kas 1932. gadā ieguva Baldones kūrorta Skaistum karalienes titulu. Muzejā var aplūkot arī dažādas vēsturiskas kleitas, tādejādi rodot priekšstatu par to, kāda ir  bijusi dāmu mode kūrorta laikā. Tā pat aplūkojami dažādi vēsturiski priekšmeti un citas liecības par kūrvietu.

Muižas vēstures līkloči aizved tālā pagātnē.  Mercendarbe kā vieta zināma no 1254. gada, kad šīs zemes ir piederējušas Rīgas arhibīskapijai. Sākotnējas nosaukums ir bijis Merzepole vai Mertzepole pēc analoģijas ar cita Livonijas apgabala Metsepole nosaukumu. No 1700 gadiem Mertzdorf, no 1800 gadu vidus – Merzendorf, no 20 gadsimta 20. gadiem – Mercendarbe.

Zināms, ka līdz 1686. gadam īpašums ir piederējis Pfeliceriem Frankiem, kad tas tika pārdots Kurzemes hercogam un tālākos 100 gadus tā bija Kurzemes hercoha rentes muiža. 1786. gadā no Kurzemes hercoga muižu nopērk Fridrihs Georgs fon Līvens. Fridrihs Georgs fon Līvens bija Baldones muižas nomnieks un Līves muižas īpašnieks. Baldones muižas centrs agrāk atradās Vārpu ciemā, un Līves muiža atradās mūsdienu Daugmales teritorijā, Daugavas krastā Nāves salas galā uz Ķeguma pusi. Mūsdienās kur agrāk bijusi Līves muiža, teritorija appludināta.

Līvenu radu raksti sakņojas līvu valdnieka Kaupo dzimtā. Saskaņā ar vēsturiskajām liecībām, Līvenu dzimtas pārstāvji, kas muižā saimniekojuši aptuveni 150 gadus, bija līvu valdnieka Kaupo pēcteči. Kaupo bija līvu vadonis, kurš viens no pirmajiem pieņēma kristīgo ticību Livonijas krusta kara laikā. Tādējādi Romas pāvests Innocents Trešais viņam 1208. gadā piešķīra vārdu un titulu. Jaunais vārds – Jakob (Jēkabs), tituls – Lieven (Līvs),  Livonija – Līvu zeme.

Līveni muižu pārdod pēc agrārās reformas. No 1939-2012.  gadam muižā ierīkots bērnu nams. Kopš 2009. gada muiža ir Baldones novada pašvaldības privātīpašums un no 2013. gada tā pamazām atgriežas apritē – muižā tiek rīkoti dažādi kultūras un svinību pasākumi, ekskursijas un piedāvātas naktsmītnes.

Pasākumu rīkošana – telpas tiek iznomātas koncertiem, kāzu ceremonijām, semināriem, konferencēm, banketiem, nometnēm, korporatīvajiem pasākumiem. Tiek piedāvāti arī galdu klāšanas pakalpojumi.

 Ekskursijas – Mercendarbes muiža ir pieejama apskatei, ekskursiju piesakot iepriekš. Muižas parkā pie ūdenstilpnes ir labiekārtota atpūtas un piknika vieta.

Nakšņošana – muižā iespējams izmitināt līdz 30 viesiem. Ir pieejamas istabas 2 – 4 personām un apartaments līdz 10 personām, kā arī telts vietas muižas parkā.

Viesu skaits: svinībām līdz 60
Gultas vietas: nakšņošana līdz 30

Kontaktinformācija:

Mercendarbe, Baldones pagasts, Baldones novads, LV-2125
+371 29 545 201 (Zane)
mercendarbe1@gmail.com 
www.facebook.com/MercendarbeManor
www. merzendorf.com
LAT: 56.7656, LON: 24.4311


BALDONES MEŽA MĀJA

Brīvdienu māja “Baldones Meža māja” piedāvā atpūtu ar naktsmītnēm skaistā egļu un priežu meža ielokā, kur reibinoši svaigais gaiss pārsteigs lielpilsētas nogurdinātos.

Pirts rituālu cienītājiem – pirts latviskā gaumē, bērzu slotas, sāls/kafijas skrubis, atpūtas telpa un smaržīga zāļu tēja. Dabas smaržu un skaņu baudīšanai, laiskām sarunām, priežu galotņu, mēness un zvaigžņu vērošanai – āra terase un kubls ar siltu vai aukstu ūdeni pēc viesu izvēles.

Viesībām piemērota ir kamīnzāle, kurā ērti jutīsies līdz pat 30 viesiem. Ir pieejams virtuves stūris un grils uz āra terases. Tiek piedāvāti galdu klāšanas pakalpojumi.

Viesu rīcībā ir četras guļamistabas, kurās var nakšņot līdz 16 personām.

Vietu skaits: 30
Gultas vietas: 16

Kontaktiinformācija:

Ķeguma prospekts 28,
Baldone, LV 2125,
+371 29545201
www.Naturehouselatvia.com
contact@naturehouselatvia.com
LAT: 56.7416, LON: 24.4233


VIESU NAMS “MEŽKALNI”

PalielinātViesu nams “Mežkalni” ar pirti un nelielu ūdenskrātuvi atrodas skaistā priežu meža ielokā, aptuveni 40 kilometrus no Rīgas, netālu no populārā Riekstukalna slēpošanas trasēm, Baldones observatorijas un Mercendarbes muižas. Tīrs gaiss, miers un klusums  –  pateicoties skuju koku meža masīvam un pietiekamam attālumam no lielajām pilsētām. Lieliska vieta gan kur atpūsties no ikdienas steigas, atjaunojot spēkus, gan kur rīkot dažādus seminārus, jo piedāvājumā ir projektora ekrāns un Wi-Fi bezvadu internets. Mežkalni ir ideāla vieta kur svinēt svētkus, īpaši piemēroti kāzu svinēšanai patīkamās mežmalas atmosfēras dēļ.

Divstāvīgā viesu nama  pirmajā stāvā – banketzāle, virtuve, pirts, dušas, WC; otrajā stāvā – 5 numuriņi, visi aprīkoti ar WC, 3 no tiem arī ar dušu. Bēniņos ir pieejamas telpas, ja nepieciešamas papildus gultas vietas. No virtuves un viesistabas ir izeja uz terasi, no kuras paveras skaists skats uz meža ieskauto ūdens krātuvi.

Viesu skaits: 45
Gultas vietas: 19 + 6 papildus guļvietas

Kontaktinformācija:

“Mežkalni”, Baldone, LV 2125,
+371 26 419 464
info@mezkalni.lv
www.mezkalni.mozello.lv

PalielinātPalielinātPalielināt

VIESU NAMS “VIZBULĪTES”

Kontaktinformācija:

“Vizbulītes”, Baldones lauku teritorija, Baldones novads, LV-2125
imantas@tvnet.lv
http://www.vizbulites.lv
+371 28349116


VIESU NAMS MEŽVĪTOLI

Brīvdienu māja “Mežvītoli” atrodas gandrīz 40 kilometrus no Rīgas, 4 km no Baldones pilsētas centra, Daugmales virzienā, netālu no populārajām Riekstukalna un Mežkalnu slēpošanas trasēm, blakus vienam no Baldones novada vērtīgākajiem arhitektūras pieminekļiem – Mercendarbes muižas, klusā vietā ar ērtu piebraukšanas iespēju, gan ar privāto, gan ar sabiedrisko transportu.

“Mežvītoli” piedāvā nakšņošanu,  telpu viesībām, aromātisku pirti, makšķerēšanu un peldes blakus esošajā ūdens krātuvē.

Piedāvājumā ir naktsmītnes 2 istabiņās 4 – 12 cilvēkiem.

Vietu skaits: 20
Gultas vietas: 12

Kontaktinformācija:

Mežvītoli, Baldones novads, Mercendarbe, LV-2125
mezvitoli@gmail.com
twitter.com/PirtsMezvitoli
+371 26173998, +371 26202288


VIESNĪCA /HOSTELIS “BALDONE”


Atpūtas namiņš ar pirti “Pirts Rudzos”

Atpūtas namiņš ar pirti atrodas Baldones novadā, klusā dabas nostūrī, kur iespējams atpūsties no ikdienas steigas. Šeit iespējams izjust īstu pirts rituālu, kurā ietilpst “pēršana” ar zaru slotiņām, masāža ar skrubi un zāļu tējas baudīšana. Pirtiņā iespējams atzīmēt arī kādu īpašu notikumu vai vienkārši svinēt dzīvi!

 

Vietu skaits: 12
Gultas vietas: 8

 

Kontaktinformācija:

“Rudzi”, Baldones pagasts, Baldones novads, LV-2125
+371 26732501
pirtsrudzos@gmail.com
http://pirtsrudzos.mozello.com/
LAT: 56.763284, LON: 24.371844

Kur paēst Baldonē?
KONDITOREJA UN KAFEJNĪCA “DZINTARLIEPA”

Baldones pilsētas centrā atrodas vietējo iedzīvotāju iecienītā konditoreja “Dzintarliepa”. Konditorejā, kur uz vietas tiek ceptas gardas plātsmaizes, kūkas, smalkmaizītes, cepumi un pīrādziņi, iespējams gardumus bez steigas baudīt uz vietas, vai iegādāties tos līdzņemšanai.

Konditoreja pieņem pasūtījumus. Papildus svaigajiem konditorejas izstrādājumiem, iespējams iegādāties īstu piena un krējuma saldējumu bez pārtikas uzlabotājiem, kā arī  zemnieku saimniecībā “Kannenieki” bioloģisku audzētu gaļu.

Konditorejas darba laiks:

Konditoreja atvērta katru darba dienu un sestdienās no plkst. 10.00 līdz 18.00.

Iespējamas darba laika izmaiņas pēc pieprasījuma.

Kontaktinformācija:

Rīgas iela 81A, Baldone, LV-2125
+371 29 464 540 (Jolanta)


 KRODZIŅŠ MEŽVIDI

Krodziņš atrodas 3 kilometru attālumā no Baldones, Rīgas virzienā. Iespējams ieturēt sātīgu maltīti, piedāvājumā gan siltie, gan aukstie ēdieni un dzērieni. Kafejnīca aprīkota ar vasaras terasi un banketu zāli. Siltākā laikā iespējams maltīti ieturēt svaigā gaisā. Banketu zāle paredzēta dažādu viesību rīkošanai līdz 50 cilvēku lielam skaitam.

Ēdienu iespējams iegādāties līdzi ņemšanai.

 

 

 

Krodziņa darba laiks:

Krodziņš atvērts katru dienu no plkst 10.00 līdz 22.00.

Kontaktinformācija:

“Mežvidi”, Baldones pag., Baldones nov., LV-2125
+371 67 932 803
mezvidi4@inbox.lv


RESTORĀNS “BURGERS 66”

“Burgers 66” – lieliska vieta kur ieturēt maltīti kopā ar ģimeni vai draugiem.

Piedāvājumā  burgeri no Latvijas no liellopu gaļas, picas, fritēti kartupeļi, dažāda veida salāti, deserti kā arī dienas īpašie piedāvājumi. Karstās sezonas ledus dzērieni, aukstās sezonas karstie dzērieni, atspirdzinoši dzērieni, kafija un tēja un lejamais alus un kvass.

Ēdiena pagatavošanā neizmanto ĢMO. Informācija par alergēniem pieejama ēdienkartē vai pie personāla.

Pieejams bezmaksas wi-fi.

 

Kontaktinformācija:

Rīgas iela 67-5,  Baldone, Baldones novads,
LV -2125;
+371 20 066 611
Facebook
Darba laiks:
Restorāns atvērts katru darba dienu un sestdienās no plkst. 11:00 – 21:00
Svētdienās no plkst.  11:00 – 20:00

TOP 5 objekti

Ko darīt vasarā, rudenī, pavasarī un ziemā? Katrā no gadalaikiem ir kas īpašs, ko Baldonē apskatīt un kur paviesoties! Smelies idejas savam ceļojumam Baldonē no TOP 5 aktivitātēm katrā gadalaikā!

Ja vēlies savu ekskursiju gida pavadībā, piesaki kādu no gidiem!

TOP 5 VASARĀ

Baudīt Ekstrēmo atpūtu Baldones waterjump  un apmeklēt Romantikas un bezrūpības festivālu Baldones Waterfest

Vērot saulrietu no skatu torņa Riekstukalnā

Aktīvi pavadīt laiku vasaras atrakcijās Riekstukalnā

Izbaudīt pēdu masāžu Baldones sajūtu takā

Doties ar velo pa marķēto velo maršrutu Baldones taka

Viesoties zemnieku saimniecībās

TOP 5 RUDENĪ

Doties pētīt zvaigznes Baldones observatorijā / lazdas

Apmeklēt Baldones muzeju un Mercendarbes muižu/ liepas

Nogaršot sērūdeni Ceriņu parkā / kļavas

Aplūkot Balto pili / sarkanozoli, Mandžūrijas korķa koki un

Ev.lut.baznīcu / zīdkoks

Pastaigāties pa izgaismoto pastaigu taku Aušu parkā



TOP 5 ZIEMĀ

Slēpot ziemas sporta kompleksā “Riekstukalns”

Smelties adrenalīnu ziemas ledus trasē “Stūri”

Slidot slidotavā pie Sporta kompleksa

Atpūsties sajūtu un rituālu pirtī Lejasmārtiņi

Piedalīties ziepju vārīšanas meistarklesēs un eko kosmētikas gatavošanā Kazas laukos

TOP 5 PAVASARĪ

Laivot pa Misas upi

Piedalīties Aktīvās tūrisma sezonas atklāšanas velo braucienā/ekspedīcijā

Doties izjādēs ar zirgiem

Aktīvi pavadīt laiku kādā no orientēšanās poligoniem

Uzlabot savu fizisko formu pirms vasaras sezonas Sporta kompleksā

Apskates objekti
Sēravots “Ķirzaciņa”
un Ceriņu parks
Mercendarbes muiža
Baldones muzejs
LU Astrofizikas observatorija
Centrālais skvērs
Skatu tornis
Riekstukalnā
Baldones baznīca
Baltā pils
Koka arhitektūra
Baldones pasta nodaļa
Baldones vecāka aptieka
Ulmaņa kalniņš
Vidusskolas strūklaka
Aktīvās atpūtas objekti

Baldones sporta komplekss Aktīvās atpūtas komplekss “Riekstukalns” Vasaras atrakcijas Riekstukalnā
Ūdenstramplīns
“Baldones Waterjump”
Jātnieku klubs “Telfas” Aktīvās atpūtas vieta “Tāles”
Jātnieku klubs “Atēna” Aušu parks Ziemas ledus trase “Stūri”
Atpūta pie ezeriem Orientēšanās poligoni
Baldones sajūtu taka Zirgu apmācības novietne „Pūpoli”, biedrība Zirguskola Stallis “Bērīts”

Radīts Baldonē

“Kazas laukos”
Gleznas un dabīgā kosmētika

Bišu vaska produkcija

Rotas no Slepenā dārza

Silmachy remedies

Vegneru ādas izstrādājumi

Stends “Ražots Baldonē”

Medus un bišu produkti

Medus piparkūkas

Kūpinātas gaļas produkti

Naudiņš mācās saprast naudu

Bioloģiskā saimniecība “Pakalni”

Mazais SPA

Pirtiņa “Lejasmārtiņi”

Baldones Meža māja

Viesu nams “Mežkalni”

Viesu nams “Vizbulītes”

Viesu nams “Mežvītoli”

BALDONES KŪRVIETA

 
Baldones sēravota un dūņu dziednieciskās īpašības bijušas zināmas jau kopš seniem laikiem, tomēr Baldones kūrvieta (apvidus, kur ir dabiski dziedniecības līdzekļi – īpašs klimats, minerālavoti, dūņas u. tml.) izveidojās vēlāk – kad izveidotas pirmās ārstniecības iestādes. Pirmo vannu māju uzbūvējos Baldones barons K. fon Līvens, Mercendarbes muižas īpašnieks 1795. gadā. Interesi par Baldones dziednieciskajiem resursiem izrādīja arī baroni fon Korfi, kuriem arī Baldones apkārtnē piederēja vairāki īpašumi, tomēr oficiālu atļauju ārstniecības iestādes izveidošanai Krievijas impērijas cars Pāvils I ar savu pavēli deva 1797. gada 25. septembrī. Tas arī uzskatāms par Baldones kūrvietas dibināšanas datumu, pēc kura sākās ievērojami Baldones kā dziedniecības vietas labiekārtošanas darbi, un kūrviesu skaits ar katru gadu turpināja pieaugt.
Baldones baroni fon Korfi
Iepazīstoties ar Baldones kūrvietas vēsturi, var aizdomāties – no kurienes Baldonē uzradās baroni fon Korfi? Piemēram, Frīdriham Georgam fon Līvenam piederēja salīdzinoši netālu esošā Jaunlīves muiža un viņš no Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona nopirka Mercendarbes muižu. Bet baroni fon Korfi Baldonē it kā vienkārši… ieradās. Un par viņiem ir zināms ļoti maz.

Baldones baronu fon Korfu izcelsmi un dzimtas tālāko likteni izpētījusi Santa Rasnace:

Ievads

“Kādēļ tieši par baronu Korfu dzimtu?”, man jautāja Priekules tūrisma informācijas centa vadītājs Uldis Strēlis, kad bijām aizbraukuši uz Kurzemi “pa barona Korfa pēdām”. Pirmais, kas ienāca prātā, to arī pateicu – “Lai godinātu tās dzimtas piemiņu, kas Baldoni padarīja par atpazīstamu kūrvietu gan Krievijas impērijā, gan brīvvalsts Latvijā, un pret kuru padomju vara bija tik nelietīgi, ka iznīcināja pat viņu kapavietu”.

Bet ar ko sākt? Laikam atbildot uz jautājumu, ko Inga Raškovas k-dze uzdot, stāstot par Priekules Korfiem, 2.nodaļas beigās (11.lp)– “Kā veidojusies Gerharda un viņa pēcteču dzīve…?”

***

Tātad, Priekules muižas otrais īpašnieks barons Nikolauss fon Korfs bija precējies divas reizes. Viņa pirmā sieva bija Elizabete Margareta fon Butlara ( Elisabeth Margareth von Buttlar), Magnusa Butlara no Zemītēm (Samikten) un Dorotejas fon Tīzenhauzenas meita. Šajā laulībā piedzima divi bērni – Gerhards un Margareta. Otrā sieva – Brigita fon Renne (Brigitta Johana von Rönne) no Annenburgas un Taurenes. Viņu laulībā dzimuši 7 bērni (2 miruši, vārdi nezināmi), dzimtu turpinājuši pieci – Aleksander, Christopher, Nicolauss III, Heinrich, Johann.

Pēc to laiku noteikumiem tēva īpašumus varēja mantot vecākais dēls. Tikai kurš tas bija šajā gadījumā: Gerhards vai Aleksandrs. Abu domstarpības izbeiguši ordeņa mestra iecelti komturi 1554.gada janvārī, pieņemot lēmumu – Priekules muižu atstāt Aleksandra un viņa pēcteču īpašumā. Līdz ar šī lēmuma pieņemšanu Korfu dzimta 16.gs.vidū sadalījās divos, turpmāk diezgan maz saistītos atzaros1.

Baldones kūrvietas izveidotājs barons Korfs nācis no šī otrā atzara – Gerharda fon Korfa dzimtas atzara – Aizvīķu nama.

Gerhards fon Korfs bija laulāts ar Elizabeti fon Netelhorsti (von Nettelhorst)- Heinriha v. Netelhorsta un Margaretas von Olden –Bocum dzim. von Grimberg meitu. Viņiem piedzima 7 bērni: Gerhards (1557 -1630), Elizabete (laulāta ar Johann Alex v.Hoicking), Klāra (laulāta ar Heinrich v.Rummel), Christopher (1565-1644), Margaretha (laulāta ar Heinrich baron v.Sacfeldt Holme), Anna (laulāta ar Johan v. Goes) un Ernsts (laulāts ar Ursula v.Kurshel).

Mūsu Baldones Korfa sencis Kristofers (Christopher) laulāts ar Doroteju (Dorothea v.Buchholtz) – Otto v. Buchholtz no Lexten un Paddern muižām un Margareth v.Rappe meitu. Viņiem bija 8 bērni (daži miruši mazgadīgi). Mūs interesē viņa dēls Magnuss (Zerrenden un Passexten muižu īpašnieks), kas bija laulāts ar Krustpils – Priekules zara mantinieka Nicolasa v.Korff un Gertrudes v.Rosen meitu Annu v.Korff. Tādā veidā, kaut arī ne pa tiešo līniju, atkal savienojās viens sašķēlies zars. Ģimene bija kupla – 12 bērni. Viņu dēls Vilhelms (? – 1719), laulāts ar Sofiju Ursulu v.Rummel (Heinricha v.Rummel no Iwanden un N.N. v. Grothus meitu), bija nākamais mūsu Baldones Korfu sencis. Ģimenē piedzima 5 bērni: Friedrich (16 ?- 1756), Antons (miris mazotnē), Christoph (?), Ursula Benigna (laulāta ar Johann Ferdinand v.Meerscheidt gen. Hüllesten), Sofija Amālija (laulāta ar Gerhard v.Koskull). Vienīgais izdzīvojušais dēls – Fīrdrihs Kazimirs (Friedrich Casimir) laulāts ar Šarloti Sibillu v.Bīlovu (David v.Bülov un Charlotte Sybilla v. Kettler no Essern meitu).Viņiem ilgu laiku pieder Auces ( Amtautz), Padures (Paddern), Durbes (Durben), Jaunauces (Neu-Autz) un Dzirgas (Dsirgen) muižas. Ģimenē aug 4 bērni: 1) Frīdrihs Kazimirs (Fridrich Casimir 1713-1768), dzimis Stroķu muižā, kambarjunkurs, miris neprecējies, 2) Vilhelms Ernsts (Wilhelm Ernst 1714 -1793), 3) Sofija Juliana (laulāta ar Leo Ferdinandu v.Korff no Reņģes zara); 4) Gothards Heinrihs (Gotthard Heinrich ?-1796), laulāts ar Julianu Elisabeth Agness v.Korff geb ? no Pasiekstes muižas, piedzimst 2 dēli un meita.

Leitnants Vilhelms Ernsts laulāts ar Ģertrūdi Elizabeti fon Mirbahu (Gerhard v.Mirbach un Elisabeth v. Heycking meitu, no Vārves). Piederēja/vai rentēja Padures, Ošenieku, Zaņas, Dobeles, Baldones, Lēnes, Felshofas, Dzērves muižas.

Viņš ir mūsu Baldones brāļu Korfu tēvs. Ģimene bija kupla – 11 bērni:

1) Juliāna Elizabete Frederīke (Juliann Elisabeth Fredericke) (1758 – 1830), kristīta Ēdoles baznīcā, laulāta 1776.gadā Kuldīgā ar Friederich Ernst Casimir v. Korff (1737-1794) – viņš ir senča Vilhelma v.Korfa brāļa Christopher Ernst v.Korff (majora no Pasiekstes muižas) dēla Magnuss Ernst v.Korff mazdēls. Visu mūžu nodzīvojusi Pasiekstes muižā.

2) Gerhards Heinrihs (Gerhard Heinrich) (Андрей Васильевич) (1759-1820), majors.

Dzimis Pasiekstes muižā, kristīts Venstpilī. Laulāts 2 reizes.

Pirmā sieva – Agnese Sofija Šarlote v. Deršau (Agness Sophia Charlotte v.Derschau) 1764-1792, (Casimir

Ernst v.Derschau un Sophia Julianna v.Korff no Pasiekstes, meita).

Otrā sieva – Karolīne fon der Osten-Zaken,(Caroline) 1775-1803,(Adam Friederics v.d.Osten-Sacken un Louise Gottlieb v. Klopman meita);

3) Šarlote Eleonora (Cherlotte Eleonora) (1760 -1852),dzimusi Pasiekstes muižā, kristīta Venstpilī, laulāta 1784.gadā Kuldīgā ar Magnusu Frīdrihu fon Firksu (1759-1832) no Nogales, (Magnuss Ernst v.Fircks un Dorothea Juliana v.Korff no Trecken zara dēls);

4) baldonietis Frīdrihs Gothards (Friedrich Gotthard) (Фёдор Васильевич), (1761-1830), dzimis Pasiekstes muiž, kristīts Venstpilī. Lēnas (Lehnen), Baldones muiža, Brunavišķu (Brunowiszek), Klāņu (Klahnen), Skurstenmuižas (Schorstad) īpašnieks/ vai nomnieks, laulāts ar Barbaru Valteri (Barbara Walther) (1771- 1845) Abi apglabāti Baldonē Korfu kapos.

5) Doroteja Luīze Benigna (Dorothea Louisa Benigna (1762-1834), dzimusi Pasiekstes muižā, kristīta Venstpilī laulāta ar (Christian Tryzna);

6) Hermanis Ēvalds (Hermann Ewald (1763 -1840),dzimis Pasiekstes muižā, kristīts Venstpilī, neprecējis, asesors Ventspilī;

7) Agnese Wilhelmine (1766 -1795), dzimusi Pasiekstes muižā, kristīta Venstpilī neprecējusies;

8) Ēvalds Verners (Ewald Weener) (1765 -1811),dzimis Pasiekstes muižā, kristīts Venstpilī, neprecējies, Kurzemes mežu meistars;

9) Margarethe Catherine (1767 -?) – dzimusi Pasiekstes muižā, kristīts Venstpilī, mirusi mazotnē

10) Ernsts ( 1769-1845), dzimis Pasiekstes muižā, kristīts Venstpilī. Laukmuižas (Feldhof), Ģeru (Gerren), Dzērves (Dserven), un Elkuzemes (Alt-Elkeseen) muižu īpašnieks/nomnieks. Laulāts ar 2 reizes.

Pirmā sieva: Anete Benigna grāfiene fon Ketler no Ezeres muižas (Essern), 1779 -1821,

Otrā sieva: Gotlībe Berta fon Zasa (Gottlieb Bertha v.Sass), 1776-1842.

Viņam bija 4 bērni: 1) Ernst Albrecht (1807-1838), neprecējies;

2) Pauline Charlotte (1811-1837), laulāta ar Friederich Ernst v.Kleist no Leegen zara.

Viņu laulībā Tukumā dzimuši 6 bērni: 1) Woldemar Ernst Friederich v.Kleist 1829-1832,

2) Georg Peter Karl v.Kleist 1831 -1834, 3) Heinrich Gustav baron v.Kleist 1834-

1887, 4) Paul baron v.Kleist 1836-1877, majors, 5) Emma, 1838-1842, 6)Ida Therese

1844-1920, laulāta ar Nikolauss Karl Dietrich baron. von Grotthus.

3) Mathilde Charlotte Ida (1814 – ?), nav ziņu;

4) Gustav Johann Constantin (1817 -?), dzīvoja Maskavā, miris Elkuzemes muižā.

Ernst von Korff zars apraujas bez Korfu uzvārda nesējiem.

11) Gertruda Elisabethe Juliana (1773 -?) –, dzimusi Pasiekstes muižā, kristīta Venstpilī mirusi mazotnē.

Atgriežamies pie mūsu Baldones brāļiem Korfiem. Abi dzimuši Kurzemē, Ventspils pusē – Pasiekstes muižā.

Pasiekste (Passeexten) – privātmuiža Ventspils draudzē. Tās iedzīvotāji piederēja pie Ventspils evanģēliski luteriskās draudzes. Pasiekste ar nosaukumu Passeyxten rakstītajos avotos pirmoreiz minēta 1355. gadā, kad tās novadā piešķirts lēnis Heinriham Goisterenam (Goysteren). 1543. gadā muiža ar 3 zemnieku saimniecībām un 8 arkliem zemes tika izlēņota Heinriham Noldem, bet kopš 16. gs. beigām īpašnieki vairākas reizes mainījās. 1653. gadā Pasieksti ieguva Magnuss Korfs (Korff), 18. gs. pirmajā pusē tā piederēja Brukeniem-Fokiem (Brucken gen. Fock) un Torkiem (Torck), gadsimta otrajā pusē – vēlreiz Korfiem, bet 19. gs. īpašnieki atkal vairākkārt mainījās.

1748. gadā muižai piederēja ap 11 zemnieku saimniecību, no kuram viena bija tukša. Tolaik Pasiekstē bija vējdzirnavas ar diviem gaņģiem, kuru būve izmaksājusi 1000 alberta dālderus un kuru apkalpošanai nodarbināti divi strādnieki. Taču vēja un apmeklētāju trūkuma dēļ tās netika pastāvīgi darbinātas, tādēļ muižas īpašniekam bija nodoms dzirnavas pārdot.1797.gadā, kad nepilnus divus gadus pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai veica iedzīvotāju revīziju, Pasiekstē līdztekus muižas centram reģistrēja 7 zemnieku saimniecības un krogu, taču ne dzirnavas, ne dzirnavnieki vairs nebija pieminēti.Starp muižas ļaudīm reģistrēti arī mājskolotājs Johans Gotfrīds Langvalds, vācu skrodera ģimene un vairāki dzimtļaudis – vagars, pavārs, kučieris un daži citi muižas kalpotāji. Kopumā revīzijas sarakstā ierakstīti 108 iedzīvotāji – 52 vīrieši un 56 sievietes, no kuriem 26 bija brīvi cilvēki (12 vīrieši, 14 sievietes) un 82 – dzimtļaudis (40 vīrieši, 42 sievietes). Visu iedzīvotāju vidējais vecums – 29,82 gadi, bet pieaugušo vidējais vecums – 43,09 gadi.

Viņu vecvectēvam Vilhelmam fon Korfam kopš 1702.g. piederēja Padures muiža. Pēc viņa par īpašnieku kļūst viņa dēls, kapteinis, Durbes hauptmanis Frīdrihs Kazimirs. Viņš savā testamentā nodeva Paduri kā ģimenes muižu un nedalāmu mantojumu vecākajam dēlam, kambarjunkuram Frīdriham Kazimiram (1713.-1768.), kurš nomira neprecējies, tādēļ īpašums pārgāja otra brāļa Vilhelma Ernesta (1714.-1793.) rokās, kurš to atstāja savam dēlam Gerhardam Heinriham (1759.-1820.). Viņš muižu kā mantojuma ķīlu no 1799.-1808.gadam nodeva Georgam fon Šrēderam. Šajā sakarā ir interesants fakts par abu kungu tiesāšanos un sūdzības rakstīšanu Krievijas impērijas Senātam, ar lūgumu izšķirt strīdu par muižas ieķīlāšanu, kas beidzās ar Senāta dekrētu un muižas pārdošanu izsolē.

Dzimtas locekļiem Kurzemē piederošās muižas bija nelielas. Iespējams, tādēļ Kurzemes hercogistē nespēja iegūt nedz turību, nedz ievērību, un praktiski visi dzimtas vīrieši centās iegūt atalgojumu un slavu, dienot Krievijas impērijas armijā. Saglabājies ieraksts, ka 1795.gadā Rēveles kājinieku pulkā par premjermajoru (pulkveža palīgs) dien Korfs Fjodors Vasiļjevičs, 36 gadus vecs, (Корф Федор Васильевич), gluži kā viņa tēvs, kas bija leitnants. Viņa brālis Gerhards Heinrihs fon Korfs ir majors.

Jau šajā laikā brāļi Korfi iesaistās politiskajā dzīvē un 1795.gada 18.marta Kurzemes-Zemgales hercogistes bruņniecības un zemstes manifestu par attiekšanos no Polijas varas, paraksta arī deputāts no Ventspils Gerhards Heinrihs Korfs (Гергард Гейнрих Корф, Депутат Виндавский). Šajā laikā viņš joprojām uzturas dzimtai piederošajā Pasiekstes muižā (no 18. gs. 90. gadiem tā pieder viņa māsai atraitnei Julianai Elizabetei fon Korfai, kas tur dzīvo kopā ar diviem dēliem un meitu).

Te Ventspils pusē Frīdrihs Gothards fon Korfs satiek savu mūža mīlestību –17 gadus veco Ventspils birģera Kay Diedrich Walther un Margaretha Seel meitu Barbaru Valteri un 1788.gadā Ventspilī tiek svinētas kāzas. Jaunais pāris pārceļas uz dzīvi Lēnu (Lehnen) muižā Skrundas pusē.

Brālis Gerhards Heinrihs ir precējies pāris gadu agrāk 1784.gadā ar savu otrās pakāpes māsīcu Agnesi Sofiju Šarloti fon Deršau (tantes Sofijas Julianas von Korff meitas Sofijas Julianas II von Deršau meitu), kas mirst 28 gadu vecumā. Pēc pieciem gadiem viņš apprecas otrreiz ar Karolīni fon der Osten- Zakenu un no Pasiekstes pārceļas uz Dobeles muižu. Abu ģimenes ir nodibinātas, un ir pienācis laiks galvenajam dzīves uzdevumam – atstāt savu vārdu Korfu dzimtas vēsturē.

Baldones baroni fon Korfi un viņu ieguldījums Baldones kūrvietas attīstībā
Ja Baldones kūrvietas izveidē liela nozīme bija Fridriham Georgam fon Līvenam (skatīt rakstu zemāk), kurš uzbūvēja pirmo vannu māju un sēravota paviljonu, tad vēlākajā laikā, no 19. gadsimta sākuma līdz pat 1. pasaules karam, Baldones kūrvieta bija saistīta ar ievērojamo baronu fon Korfu (von Korff) dzimtu.

Fon Korfu dzimtas pārstāvji saņēma nomā Baldones muižu, gluži tāpat kā iepriekšējie saimnieki slēdzot līgumu par kroņa (valsts) muižas nomāšanu uz noteiktu laiku. Tomēr fon Korfu, kuriem arī citviet Latvijas teritorijā piedērēja vērtīgi īpašumi, intereses galvenokārt saistījās ar Baldones sēravotu, kura apkārtnē pēc Krievijas imperatora Pāvila I 1797. gada 25. septembra pavēles jau tika veikti nelieli labiekārtošanas darbi, uzbūvēta aptieka, vannu māja, un uz kuru jau brauca ārstēties slimnieki. Pats barons Andrejs fon Korfs (vācu valodā Gerhards Heinrihs) slimojis ar locītavu reimatismu, ko palīdzēja izārstēt tieši Baldones dziednieciskais minerālūdens. Tādēļ Andrejs un viņa brālis Fjodors (vācu valodā Frīdrihs Gothards) 19. gadsimta sākumā rakstīja impērijas vadībai lūgumus saņemt atļaujas un atbalstu kūrvietas attīstības veicināšanas darbiem. Laika gaitā fon Korfi Baldonē uzcēla sev dzīvojamās mājas, vasarnīcu “Villa Korff”, kā arī krogu (tagadējā Rīgas iela 83).

Villa Korff – barona fon Korfa vasarnīca parkā pie Baldones sēravota, tagadējā Krasta iela 4. Ēka ir daļēji saglabājusies.

Korfa vasarnīca “Villa Korff” mūsdienās.

Fon Korfu laikā tika palielināts kūrvietas ēku skaits, uzcelta lielāka vannu māja un izgatavots lielāks skaits vannu, kuras slimnieki izmantoja peldēm. Šajā laikā tika atklāts arī Baldones purva dūņu ārstnieciskais spēks un tās sāka izmantot procedūrās. Tika uzbūvētas arī ēkas atpūtai un izklaidēm, kā arī labiekārtots parks. Vēlāk uzbūvēta arī pirmā Kūrmāja. Kūrorta labiekārtošanu baroni fon Korfi veica par saviem līdzekļiem, nesaņemot praktiski nekādu atbalstu no kroņa, jo tika norādīts, ka baroni šos darbus veic sava personīgā labuma dēļ, ne kroņa interesēs.

Baldones fon Korfi arī turpmākajās paaudzēs uzņēmās gādību par kūrortu, tomēr, kad 1838. gadā tika atklāts Ķemeru kūrorts, Baldones kūrvieta panīka un arī labiekārtošanas darbi apsīka. Vien 19. gadsimta beigās Baldones kūrvieta atsāka plaukt un pieauga tās apmeklētāju skaits. Pēc Pirmā pasaules kara un Agrārās reformas Baldones kūrvieta un visi ar to saistītie īpašumi tika nacionalizēti. Lai gan fon Korfu dzimtas mantinieki mēģināja uz atsevišķiem īpašumiem pretendēt, tas viņiem tika atteikts, jo arī Krievijas impērijas laikā dzimta teritoriju sēravota apmkārtnē tikai nomāja, un arī viņu uzceltie īpašumi piederēja valstij.

Daži fon Korfu ģimenes locekļi, kuri dzīvojuši Baldonē, šeit tika arī apglabāti. Fon Korfu ģimenes kapi atradās Baldones kūrvietas parkā. Tomēr 1960. gadu sākumā kapi tika izpostīti un to precīza atrašanās vieta vairs nav zināma, bet tie atradušies netālu no sanatorijas ēdnīcas un Ciršu ielas. Latvijas Republikas laikā baronu fon Korfu kapi bija arī tūrisma objekts un tika atzīmēti tūristiem paredzētos bukletos.

Baronu fon Korfu dzimtas ieguldījums Baldones kūrvietas un arī Baldones miesta attīstībā vēl nav pilnībā apzināts, tāpat arī šīs ievērojamās ģimenes locekļu dzīves gaitas. Tomēr interese par ievērojamo ģimeni un viņu dzīvesgājumu arvien pieaug un atklājas arvien jauni fakti.

Informāciju sagatavoja:
Baldones muzeja vadītāja
Elīna Rasnace
elina.rasnace@baldone.lv; 67932670

Fridrihs Georgs fon Līvens – Baldones kūrorta pirmais veidotājs
Gadā, kad atzīmējam Baldones kūrorta 220 gadadienu, jāpiemin tam nozīmīga persona, pirmais kūrorta veidotājs – Fridrihs Georgs fon Līvens (Friedrich Georg von Lieven) , kuram nākamajā gadā apritēs 270. gadskārta.

Kas gan bija šis kungs, par kura darbību mums ir palikušas rakstiskas liecības un materiāls mantojums – Mercedarbes (Merzendorf) muiža, bet no viņa paša – tikai padzisis akmens profils uz senas piemiņas vāzes un pīšļi Daugavas dzelmē?

 

F. G. fon Līvena sejas profils.

Fridrihs Georgs fon Līvens dzimis 1748. gada 6. jūlijā senajā un sazarotajā Līvenu dzimtā. Viņa tēvs, Matias Eberhards (Matthias Eberhard) 1750 gadā pie Daugavas (Duna) nopirka Līves, (Jaunlīves) (Dunhof) muižu, tagadējās Daugmales teritorijā, kā arī, pēc atvaļināšanās no militārā dienesta Krievijā, sāka saimniekot netālu esošajā Baldones (Baldohn) kroņa muižā, kura bija iegūta ķīlas īpašumā.

1766. gadā Fridrihs Georgs uzsāka 3 gadu studijas Leipcigas universitātē, kur iepazinies ar vācu zemju slavenību, dzejnieku J.V. fon Gēti. Pēc tēva nāves saņēmis mantojumā Līves muižu, viņš palielināja īpašumus, 1786. gada 11. augustā no Kurzemes hercoga Pētera nopērkot kaimiņos esošo Mercendarbes (Merzendorf) muižu, kā arī turpināja nomāt Baldones muižu. Izglītotais Fridrihs Georgs aktīvi piedalījās vietējā pašpārvaldē, 1790. gadu beigās viņš divus gadus kalpoja pat kā Bauskas apriņķa pirmais Kreismarschall Tāpat viņš bija Mežotnes pils īpašnieces, grāfienes, vēlākās firstienes, Šarlotes fon Līvenas (Charlotte von Lieven) pilnvarotais pārstāvis Kurzemē, kurš pārraudzīja Mežotnes pils (1797-1802) būvniecību. Pati Šarlote bija atraitne ar pieciem bērniem, ļoti cienījama un ļoti aizņemta Katrīnas II un Pāvila I galmā – viņa bija Katrīnas II mazbērnu audzinātāja.

1795. gadā Kurzemes hercogiste iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā un nekavējoties tika pieņemts lēmums dibināt Baldones kūrortu, jo sērūdens dziedinošās spējas bija zināmas jau izsenis. Aktīvais Fridrihs Georgs, Baldones muižas nomnieks, kā teritorijā atradās slavenais sēravots, ķērās pie tā labiekārtošanas un izbūvēja jumtu, kas iemūžināts J. Broces zīmējumā (1795).

Diemžēl sakarā ar Katrīnas II nāvi tajā pat 1795. gadā, aktīva kūrorta izveide pierima, bet atjaunojās pēc 1797. gada 25. septembra, kad Pāvils I parakstīja pavēli par kūrorta dibināšanu. Jau iepriekšējā, 1796. gadā, bija sastādītas tāmes, plāni, medicīniskā un apkalpojošā personāla štatu saraksti, tomēr aktīva darbība nenotika un sēravots bija atstāts, kā rakstīts senā ziņojumā – ”privātā pieskatīšanā Baldones muižas nomniekam fon Līvenam, kurš to ir apbūvējis saglabāšanai”. Tāpat viņš bija piekritis zemniekus, kas dzīvoja teritorijā, kur bija paredzēts izbūvēt kūrorta ēkas, pārvietot uz savas personīgās – Mercendarbes muižas zemēm, bet pretī par to prasot atlaidi Baldones muižas nomas maksai. To, ka viņam bija labi sakari un lieli plāni apliecina ģenerālgubernatora Pālena rakstītais – „…(fon Līvens) vienmēr izrādīja lielu uzticību Krievijas interesēm pēdējos landtāgos, centīgi pūlējās, lai panāktu vienprātību (par pievienošanos Krievijai), tāpēc tiek uzskatīts par cienīgu, lai pagarinātu viņam izrentētās Baldones muižas nomas termiņu, pēc pašreizējā kontrakta izbeigšanās, vēl uz 12 gadiem”.

1800. gada 4. janvārī Fridrihs Georgs mira nepilnu 52 gadu vecumā un tika apglabāts līdzās vecākiem kapelā Līves muižas parkā. Viņa vecākais dēls, Karls Georgs (Carl Georg), 1803. gadā atveda no Vācijas un uzstādīja kapenēs tēlnieka J.G. Šadova (Schadow) veidotu vāzi tēva piemiņai. Mūsdienās Jaunlīves muižu sedz Rīgas HES uzpludinātā Daugava, bet vāze ir pārvesta un apskatāma Doles salā – Daugavas muzeja parkā.

Joprojām apskatāms un lietojams ir cits Fridriha Georga atstātais mantojums – Mercendarbes muiža Baldones novadā, kuru viņš pārbūvēja 1789. gadā, pāris gadus pēc iegādes, un kuras ārdurvju vērtnes tagad ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.

Pēc Fridriha Georga nāves Baldones muiža ar topošo kūrortu tika nodota nomā Bauskas apriņķa bijušajam civilajam gubernatoram Arseničam, bet 1805. gadā – apakšnomā brāļiem fon Korfiem, ar kuru vārdu arī saistās kūrorta tālākā izaugsme.

Informāciju sagatavoja:
Zane Ulmane
Baldones tūrisma attīstības biedrība

“Miss Baldone” 1932 – Emīlija Punka

1932. gada 2. augustā notika Baldones kūrorta skaistumkaralienes vēlēšanas. “Miss Baldone” titulu ieguva 20 gadus vecā Emīlija Punka no “Punku” mājām. Baldones skaistumkaralienei bija arī divas “galma dāmas” – 17 gadus vecā Alise Bite un 22 gadus vecā Magda Šustere. Skaistumkaralienes vēlēšanās, kas notika Kūrmājā, ieradies liels skaits cilvēku un ap 40 titula kārotājas, no tām liels skaits dažāda vecuma dāmas no Rīgas. Panākumiem bagāto pasākumu rīkoja Baldones Aizsargi.

1933. gadā atkārtoti mēģināts rīkot šādu pasākumu, bet šoreiz to uzņēmās Baldones Labierīcības biedrība. Diemžēl, pasākums bijis vāji organizēts un ziņu, ka skaistumkaralienes vēlēšanas Baldonē rīkotas vēl kādu reizi, nav.

Fiksā ideja par skaistuma karalienes ievēlēšanu Baldonē bij ienākusi galvā aizsargiem. Baldones centra puiši ar kādu šoferu M. priekšgalā bij nolēmuši aizsargus izāzēt un ievēlēt kādu Emmu no kūrmājas, kuras āriene un gadu skaits nemaz neatbilst miss Baldones prasībām. Iniciatoru grupa jau bij uzsākusi nedēļu iepriekš “propagandu”, izsniedzot varbūtējiem balsotājiem pa šnabīšam ar gurķi un, ja viss iešot labi, tad apsolīja vēl katram vakariņas, jo 200 latu par miss tituli taču varot maksāt. Visvairāk uz šo makšķeri uzķērās sakumnieki – žīdiņi un pašpuikas. Aizsargi to dabūjuši zināt, kopā ar aizsargiem uzsākta enerģiska pretcīņa un panāca to, ka Baldones godu izglāba, jo par miss Baldoni ievēlēja tiešām daiļu un godīgu lauku meiteni, no inteliģentas saimnieku dzimtas, Kaucmindes absolventi Emīliju Punku, 20. g.v.. Galma dāmas titulu ieguva Bišu Alise, populāra pie vietējās zelta jaunatnes, un Magdu Šuster, autobusu kasiere. No Rīgas speciāli uz skaistuma konkursu bija izbraukušas ap 40 caurkritušas miss, diezgan noteikta gada gājuma. Publikas bij ārkārtīgs pieplūdums un apmēram 40 proc. “zaķu” (vairums žīdiņi). Visvairāk “zaķi” kreņķējās, ka viņi nevar aktīvi piedalīties miss vēlēšanās. Pie miss fotografēšanas izcēlās atkal ķildas vietējo fotogrāfu starpā. No priekšniecības foto tiesības uz miss Baldoni  bij izkaulējis vietējais Baldones parka “lielgabalnieks”, bet viņš ar savu “moderno” aparātu sasušierēja daiļo dāmu sejas un tāpēc tās aizgāja fotografēties pie viņa konkurenta Bl. (Bļodnieka). Visvairāk no miss Baldones pelnīja aizsargi, bet pašai miss pietika ar rožu buķeti, lentu un pielūdzēju pulku. Miss Baldone saņēmusi daudz apsveikumu. Apavu karalis R. Eglītis dāvinājis brīnišķīgas kurpes.

Vēlēšanas rīkoja Baldones Labierīcības biedrība; organizēts viss ļoti vāji. Par “Miss Baldoni” ievēlēja Zundur jaunkundzi. Lentu viņai nepasniedza, un rožu vietā iedeva tikai kādas piecas lefkojas. Par to bija pārsteigta kā pati “miss”, tā arī publika. Par galma dāmu ievēlēja kādu pavecu, mollīgu kundzi, kura, augšā šūpojot, paģība.

Dāmas bij ģērbušās ļoti vasarīgi, tāpēc ap pusnakti tās sāka salt. Par “salstošām” rūpējās kāds mūžīgi “topošais” gleznotājs, personīgi tās atvadīdams pa vienai savā mājīgā dzīvoklī parka tuvumā. Gleznotāja draugs, bālganais Makšts, dancināja “cietējas” parkā un ar pirmiem gaiļiem upmalā dāmām klārēja botāniku.

Informāciju sagatavoja:
Baldones muzeja vadītāja
Elīna Rasnace
elina.rasnace@baldone.lv
* * *

1920. gada maijā Latvijas Republika nacionalizēja (pārņēma valsts īpašumā) Baldones kūrvietu jeb, kā to mēdza dēvēt – “Baldones sēravotus”. Lai kūrvietu pārvaldītu, bija nepieciešams izveidot tiešā valsts pakļautībā esošu iestādi, un tā arī tika izveidota arī pazīstamā Baldones sēravotu direkcija (oficiālais nosaukums palika “Baldones sēravoti”). Par pirmo Baldones sēravotu direktoru kļuva arī kūrorta galvenais ārsts Dr. Alfons Kleinbergs.

Dr. Alfons Kleinbergs

Dzimis 1864. gada 20. oktobrī, miris 1938. gada augustā. Apglabāts vietējos kapos 1938. gada 21. augustā.

Zinātniskais grāds – Dr.med., izglītību ieguvis Tērbatā 1891. gadā, pēc izglītības iegūšanas 1892. gadā jau ieradies Baldonē.

1909. gadā kļuva par Baldones kūrvietas-dziedniecības iestādes galveno ārstu. Viņa personīgā māja Baldonē, tagadējā Krasta ielā 19, bija viena no Baldones pansijām (vietām, kurā tika uzņemti kūrviesi), dēvēta arī par Kleinberga pansiju, Kleinberga sanatoriju-privātsanatoriju, arī privātu kūrmāju. Kara laikā tajā bija iekārtota lazarete. 1921. gada 17. decembrī Latvijas Republikas Darba ministrijas departaments A. Kleinbergu pieņēma par valsts ārstu Baldonē, bet Baldones sēravotu direktora amatā Ministru kabinets A. Kleinbergu oficiāli apstiprināja 1922. gada 27. aprīlī. Amatu ieņēmis līdz 1932. gada jūnijam, kad devās pensijā, viņa amatu pēc tam ieņēma A. Kēse.

“Baldones sēravoti” bija Iekšlietu ministrijas pakļautībā esoša iestāde. Piedāvājam iepazīties arī ar iestādes statūtiem:

Baldones sēravotu statūti

I Iestādes uzdevumi, tiesības un pienākumi

1. Baldones sēravoti ir autonoms valsts uzņēmums un darbojas uz 1922. g. 12. janvāra noteikumu par autonomiem valsts uzņēmumiem un šo statūtu pamata un bauda visas juridiskas personas tiesības.

2. Iestādes uzdevums ir sniegt Latvijas pilsoņiem un ārzemniekiem palīdzību veselības kopšanai, izlietojot šim nolūkam kūrvietas dabīgos klimatiskos un mākslīgos dziedināšanas līdzekļus.

3. No valdības sūtītos slimniekus (ierēdņus) iestāde uzņem ārstēšanai uz vispārējo noteikumu pamata par ierēdņu ārstēšanu. Maksāt nespējīgiem slimniekiem iestāde izdod bezmaksas vannas, bet ne vairāk kā 10% no maksāto vannu skaita un mazturīgiem par pazeminātu maksu pēc iestādes apstākļiem un līdzekļiem.

4. Iestādei ir zīmogs ar iestādes nosaukumu un mazo valsts ģerboni.

5. Iestāde ved grāmatas pēc viņas apstākļiem piemērotas grāmatvešanas sistēmas.

6. Iestādei, ar Iekšlietu ministra piekrišanu, ir tiesība darbības veicināšanai atvērt birojus un aģentūras kūrvietas reklamēšanai.

II Iestādes līdzekļi

7. Iestāde pāriet autonomā uzņēmumā ar visu to areāla plašumu, kāds viņai piederēja jau priekš pasaules kara, pievienojot klāt visus Baldones sēravotu aizsardzības rajonā atrodošās valsts zemes un mežus, ar visām ēkām, būvēm un ierīkojumiem, cik tāli tie pieder valstij, kā arī ar visu iestādes inventāru un visiem materiāliem. Bez tam iestādes īpašumā un izmantošanā pāriet ar 1922. g. 1. aprīli esošais līdz šim Baldones labierīcības biedrības rīcībā šaursliežu dzelzceļš no Baldones sēravotiem līdz Daugavai, kā arī vēl būvējamais pagarinājums līdz Ikšķiles stacijai ar visiem piederumiem. Par iestādes ieguldīto kapitālu skaita tās vērtības, kuras atrodas iestādes rīcībā aktīvu novērtējot uz 1922. g. 1. aprīli. Iestāde uzņemas arī visu pasīvu.

8. Darbības sekmīgai vešanai iestāde saņem rīcības kapitālu, kura lielumu no saka ministru kabinets.

9. Iestādei ir tiesība kreditēties valsts un privātās kredītiestādēs. Kredīta apmērus nosaka Iekšlietu ministra saziņa ar finanšu ministri.

10. Rīcības kapitāla palielināšanai finanšu ministrijai ar ministru kabineta piekrišanu ir tiesība izlaist iestādes obligācijas, noteicot nominālvērtību, izlaišanas cenu, gada rentes un termiņus. Obligācijas nodrošināmas ar nekustamu īpašumu, ierakstot tās zemes grāmatās.

11. Iestādes svabadie naudas līdzekļi ieguldami valsts krāj- un kredītbankā uz tekoša rēķina.

III Iestādes pārvaldīšana

12. Iestāde atrodas Iekšlietu ministrijas pārziņā.

13. Iestādes pārvaldīšana piekrīt direktoram-ārstam, kuru uz veselības departamenta priekšlikumu ieceļ iekšlietu ministrs. Direktoru apstiprina amatā ministru kabinets.

14. Direktors pārzin iestādi un ir atbildīgs iekšlietu ministrim par iestādes
mantu un darbību, kā arī rīkojumu kārtīgu izpildīšanu.

15. Visa sarakstīšanās iestādes darīšanās notiek zem direktora, vai viņa pilnvarotas personas paraksta. Direktora prombūšanas, jeb slimības gadījumā viņa vietu izpilda, ar iekšlietu ministra piekrišanu, kāds viņa pilnvarotais no atbildīgiem iestādes darbiniekiem.

16. Orderus, tekoša rēķina čekus, vekseļus, pilnvaras, līgumus un līdzīgus aktus un rēķinus, kā arī citus saistošus dokumentus paraksta direktors un grāmatvedis.

17. Direktors izstrādā tuvākas instrukcijas iestādes darbiniekiem, kuras iesniedz apstiprināšanai iekšlietu ministrim.

18. Direktors izstrādā katru gadu darbības plānu un budžetu, kurus iesniedz apstiprināšanai iekšlietu ministrim.

19. Direktors, kā ari pārējie šās iestādes darbinieki saņem atalgojumu uz
brīva līguma pamata, pie kam direktoram algu noteic iekšlietu ministrs, bet vispārējo iestādes darbinieku algas — direktors.

20. Iekšlietu ministrs noteic iestādes pastāvīgo darbinieku skaitu, pēdējos pieņem, apstiprina amatos un ari atlaiž direktors. Sezonas darbinieku skaitu noteic un pieņem direktors pēc vajadzības.

21. Bez algas direktors un citi iestādes darbinieki, pēc gada rēķinu noslēgšanas, saņem īpašu atalgojumu ministru kabineta noteiktos apmēros. Šīs peļņas daļas sadalīšanu starp direktoru un iestādes pārējo personālu nosaka iekšlietu ministrs.

22. Direktoru atceļ no amata, ja viņa darbība izrādītos par neapmierinošu, uz iekšlietu ministra priekšlikumu, ministru kabinets.

IV Darbības pārskats un peļņas izdalīšana

23. Iestādes darbības gads skaitās no 1. aprīļa līdz 31. martam.

24. Par katru pagājušo gadu direktors sastāda pārskatu par iestādes operācijām un viņas apgrozījumu bilanci, kā arī sastāda inventāru. Šos pārskatus pārbauda revīzijas komisija (25., 26. p.p.) un līdz ar viņas atsauksmi direktors iesniedz iekšlietu ministrim.

25. Iestādes kases, grāmatvedības, rēķinu un citu naudas dokumentu, gada pārskata un bilances revīzijas tiesības, kā arī pārraudzība pār instrukciju un rīkojumu pareizu izpildīšanu pieder revīzijas komisijai, kura sastāv no valsts kontroles un iekšlietu ministrijas priekšstāvjiem.

26. Par savām sēdēm revīzijas komisija ved protokolus, ierakstot viņos visus spriedumus un sevišķas domas, kuras izsacījuši atsevišķi revīzijas komisijas locekļi. Minētos protokolus, tāpat ari revizijas komisijas ziņojumus un slēdzienus, iesniedz iekšlietu ministrim.

27. No iestādes peļņas atskaita 2% no ēku, 10% no mašīnu un cita kustama
īpašuma pirmatnējās vērtības to amortizācijai. No pēc tam atlikušās tīrās peļņas daļas 10% pieskaita rezerves kapitālam, bet atlikušo tīrās peļņas daļu iemaksā valsts kasē — valsts ienākumos, atskaitot to daļu, kuru ar ministru kabineta piekrišanu var izlietot inventāra atjaunošanai un iestādes paplašināšanai.

28. Obligatoriskie atvilkumi rezerves kapitālam par labu turpinās tik ilgi, kamēr tas sasniedz 1/3 no pamata kapitāla, pēc tam atskaitījumus par labu rezerves kapitālam pārtrauc un atlikušo tīrās peļņas daļu iemaksā valsts kasē — valsts ienākumos.

29. Ja rezerves kapitāls samazinātos zem 27. p. minētās normas, tad peļņas procentu pieskaitīšana atjaunojas līdz iztrūkuma papildināšanai.

30. Rezerves kapitālu var izlietot ar iekšlietu ministra piekrišanu vienīgi varbūtēju zaudējumu un neparedzētu izdevumu segšanai.

31. Ja pēc gada rēķinu noslēgšanas izrādītos, ka radušies zaudējumi, tad tādi sedzami no rezerves kapitāla, bet ja rezerves kapitāls izrādītos par nepietiekošu, tad par tā segšanu un direktora varbūtēju atbildību lemj, uz iekšlietu ministra priekšlikumu, ministru kabinets.

V Statūtu grozīšana un iestādes autonomijas likvidācija

32. Par iestādes autonomijas likvidāciju uz iekšlietu ministra priekšlikumu
lemj ministru kabinets.

33. Šos statūtus var grozīt un papildināt uz iekšletu ministra priekšlikumu ministru kabinets.

 

Rīgā, 1922 g. 4. augustā

Ministru prezidents Z. Meierovics

Iekšlietu ministra vietā A. Birznieks

 

 

Baldones labierīcības biedrība

Baldones labierīcības biedrība bija viena no senākajām biedrībām Baldonē. Tā reģistrēta jau 1908. gadā Kurzemes biedrību lietu komisijā ar sākotnējo nosaukumu “Baldones labierīcības un glītuma izkopšanas veicinātāju biedrība”. Biedrības dalībnieki iesaistījās Baldones kūrvietas labiekārtošanā un dažādu ērtību nodrošināšanā. Piemēram, pēc 1. pasaules kara biedrības pārraudzībā bija Baldones-Ikšķiles zirgu tramvajs.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tika izveidota Baldones Sēravotu direkcija, kuras pienākumos bija kūrvietas uzturēšana un labiekārtošana, tomēr kūrvietas dzīvē aktīvi iesaistījās arī Baldones Labierīcības biedrība, kura 1923. gada 20. aprīlī Jelgavas apgabaltiesas reģionālajā nodaļā tika piereģistrēta no jauna ar pilnu nosaukumu “Baldones sēravotu labierīcības biedrība”. Aizsākās biedrības aktīvākais darbības posms – biedrība, izmantojot līdzekļus, ko ieguva no biedru naudām, saziedotiem līdzekļiem, kā arī ienākumiem no dažādiem sarīkojumiem, palīdzēja ne tikai nodrošināt kūrvietā dažādas ērtības, piemēram, parka soliņus, atpūtas vietas, bet arī aktīvi rīkoja dažādus pasākumus. Īpaši aktīvi darbojās Liepkalnu ģimene – uzņēmējs Raimunds Liepkalns ierīkoja pastāvīgu autobusu līniju no Rīgas uz Baldoni (autobuss kursēja no Nacionālās operas vairākas reizes dienā), bet viņa sieva, biedrības dāmu komitejas priekšniece Alvīne Liepkalne, aktīvi iesaistījās Baldones sabiedriskajā dzīvē, lai gan abi no 1930. gada dzīvoja Rīgā. Baldones vecie ļaudis joprojām atceras, ka katru gadu jūlijā Baldonē notika bērnu svētki – tos rīkoja Baldones Labierīcības biedrība ar Liepkalna kundzi priekšgalā. 1930. gadu beigās par ierastu notikumu kļuva izbrauciens ar autobusu uz Lejasezeru – Labierīcības biedrība nomāja teritoriju ap Lejasezeru un katru nedēļu rīkoja uz to izbraucienus ar pikniku. Teritorija ap ezeru tikusi vērienīgi labiekārtota, ierīkojot tajā atpūtas vietas, ielaižot ezerā zivis un iestādot ūdensrozes.

1935. gada 2. aprīlī Baldones labierīcības biedrība tika apvienota ar Baldones namīpašnieku biedrību, biedrību pārdēvējot par “Baldones sēravotu labierīcības un namīpašnieku biedrību”.

Vēl viens īpašs Labierīcības biedrības ieguldījums ir modernās Baldones peldētavas ierīkošana 1936. gadā, kas bija iespējama pēc tam, kad biedrība iegādājās zemi pie Ķekavas upes un to uzdāvināja Tautas Labklājības ministrijai peldvietas izveidei. Tāpat, lai sabiedriskā dzīve Baldonē neapsīktu, biedrība aktīvi darbojās, lai arī ziemā Baldonē būtu ko darīt – sāka būvēt jauno Riekstu kalna skatu torni un slēpošanas kompleksu.

Biedrība arī veicināja informācijas izplatīšanu par Baldones kūrvietu izdodot, piemēram, informatīvus izdevumus.

1938. gadā biedrība tika pārorganizēta un 24. maijā piereģistrēta no jauna ar jau iepriekšējo nosaukumu “Baldones sēravotu labierīcības biedrība”. Tajā pašā gadā tika uzbūvēts jauns informācijas kiosks, pie kura bija pielikta Baldones un apkārtnes tūrisma karte, kā arī tajā varēja iegādāties piemiņas lietas – suvenīrus no Baldones. Savukārt 1940. gada 4. februārī Baldones sēravotu labierīcības biedrība rīkoja vērienīgas ziemas sporta sacensības, kas ietvēra gan nobraucienu no Riekstukalna, gan distanču slēpošanu apkārt Morisona kalnam.

Baldones Labierīcības biedrība kopumā sniedza ārkārtīgi nozīmīgu ieguldījumu Baldones kūrvietas attīstībā un labiekārtošanā.

Informāciju sagatavoja:
Baldones muzeja vadītāja
Elīna Rasnace
elina.rasnace@baldone.lv

Ikdiena sanatorijā “Baldone”           

Kūrortus klasificēja trīs grupās – vissavienības, republikas un vietējas nozīmes kūrorti. Baldones sanatorija bija vissavienības nozīmes kūrorts. Kopumā padomju varas pārvaldītajā teritorijā eksistēja 30 vissavienības kūrorti. Pēc ārstniecības faktoriem kūrortus iedalīja 3 galvenajās grupās – klimatiskajos (piejūras, kalnu, līdzenuma u.c.) kūrortos, balneoloģiskajos kūrortos (izmanto pārsvarā ārstnieciskos minerālūdeņus) un dūņu dziedniecības kūrortos. (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 270) Sanatorija “Baldone” tika atzīta kā balneoloģiska tipa kūrorts, kurā pieejams sērūdeņraža un hlorīda minerālūdens, kā arī dūņu dziedniecība.

Baldones sēravoti plūst cauri vietām, kur saskaras ar kūdru un ģipsi saturošiem iežiem.  “Baldones minerālūdens, kas nāk no 8,5 m dziļa urbuma, pieder pie aukstiem sulfāta un kalcija sērūdeņraža ūdeņiem.” (Dzimtenes Balss nr. 30, 24.07.1970) Bagāti ar sērūdeņradi, ogļskābi un pieskaitāmi pie sārmzemju sulfāta vēso sēravotu grupas. Avota ūdens, kam piemīt dziednieciskās īpašības, ir bezkrāsains, kristāldzidrs, ar piegaršu un olām raksturīgu smaržu. “Balneoloģiskajos kūrortos galvenie ārstniecības līdzekļi ir ārstnieciskie minerālūdeņi, kas pēc fizikālajām un ķīmiskām īpašībām var būt ļoti dažādi, tos var lietot ārīgi – peldēs, dušās, inhalācijās, dažādās skalošanas procedūrās u.c. un iekšķīgi – kā dzeramo minerālūdeni.” (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 271 – 272) Sērūdens vannas kopā ar skuju ekstraktu vai sāli, vai ogļskābo gāzi nozīmēja cilvēkiem ar nervu sistēmas un sirds – asinsvadu saslimšanām, bet kuņģa un zarnu slimniekiem izrakstīja sērūdeni lietot iekšķīgi.

Baldones novadā ir ap 90 purvi. Sanatorijas “Baldone” vajadzībām dūņas dziedniecībai ieguva no Baldones tuvumā esošajiem dūņu purviem – Dūņu un Pladu purvs. Dūņu purva platība sasniedz 10 ha, tas atrodas starp Jezītes un Doļu kalnu, apm. 1,5 km attālumā no sanatorijas. Pladu purvs ir 70 ha liels. Dūņu slānis sasniedz 18 m biezumu. Dūņu apstrādes procesa apraksts 1958. g.  – “dūņas purvā sagriež ķieģelīšos, izkrauj grēdās apžāvēšanai un pēc tam    ar šodien reti sastopamu satiksmes līdzekli, trulīti, ko velk vecais, labais zirgs, piegādā dūņu noliktavai un vannu mājai, kur tās, sasmalcinātas un izsijātas, karsē ar karstu tvaiku. Karstās dūņas ar spaiņiem piegādā kabīnēm.” (Radovska 1958, 18) Dūņu malšanas cehs un vagonešu šķūnītis sanatorijas pārraudzībā atradās Baldones ciema centrā. (Cīņa nr. 56, 12.07.1958) Dūņu ārstniecisko vērtību izskaidro ar lielo dzelzs, kalcija un magnija oksīdu saturu. Dūņu procedūras iet kompleksā ar citām ārstēšanas metodēm. Ārste Rasma Rotkale savā rakstā “Mana sanatorija, kādu es to pazīstu…” raksta, ka “dūņas ir dabas produkts.

Iegūst aizaugušos ezeros – limānos. Ne vienmēr tās ir melnas, kaut gan melnums ir iekļauts dūņu pamatīpašību kompleksā. Bet, kā jau dažkārt literatūrā pieminēts, melna krāsa  ne vienmēr ir peļamākā. Mūsu senči teica – melns darbs – balta maize. Vai, ja atļauts pārfrāzēt – melnas dūņas – balta veselība. (..) Šo dūņu dēļ, kas nogatavojušās Pladu tīrelī, cilvēki brauc tūkstošiem kilometru no tālajiem ziemeļiem, Sahalīnas, Sibīrijas, Tadžikijas un Baškīrijas, Maskavas, Ļeņingradas, Murmanskas, Minskas un citām tālām un tuvām vietām.” (Padomju Jaunatne nr. 216, 02.11.1969, 4.lpp) Procedūras palīdz sanatorijas slimniekiem, kas cieš no dažādām locītavu, kaulu lūzuma seku, nervu sistēmas un ginekoloģiskām kaitēm. Ap 1965. gadu Maskavas Hidroģeoloģijas institūts izdarīja plašus pētījumus Baldones tuvākajā apkārtnē, precizējot dūņu sastāvu purvos un to dziedniecisko vērtību. Šīs zinātniskās ekspedīcijas darba rezultātā sanatorija sāka izmantot Pladu purva augstvērtīgās dūņas, kam ir augsta humifikācijas pakāpe un daudz minerālvielu, organisku savienojumu, sērūdeņraža. Dūņu aplikācijas un tamponi 1971. g. jau ir viens no iecienītākajiem ārstēšanas veidiem sanatorijā “Baldone”. “Aizbraukdami no sanatorijas daudzi saka paldies sēravota Ķirzaciņai. Viņai un Plades purva dziednieciskajām dūņām, ko mineralizējis sērs un ģipsis.” (Dzimtenes Balss nr. 30, 24.07.1970)

Kādas procedūras bija pieejamas sanatorijā “Baldone”? Sanatorijā bija iekārtoti nepieciešamie diagnostiskie un ārstnieciskie kabineti, tai skaitā klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, rentgena kabinets. Pārsvarā visas procedūras notika centrālajā ārstniecības korpusā jeb vannu mājā (celta 1939. g.). Ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā atradās: dūņu nodaļa, zemūdens masāžas kabineti, elektrodūņu kabinets, inhalatorija, ārstnieciskās fizkultūras zāle, sērūdens baseins, skābekļa teltene un distrakcijas kabinets. Ārstnieciskā korpusa otrajā stāvā atradās: vannu nodaļa, ginekoloģijas terapeitisko procedūru un stomatologa kabinets. Minētais plānojums pastāvēja līdz 1980. g., kad nodeva ekspluatācijā astoņstāvu korpusu.

Ārstnieciskās sērūdens un dūņu procedūras papildināja elektrofizioprocedūras, elektriskā un zemūdens masāža, dažādu ārstniecisku vielu inhalācijas, klimatoterapija, diatermija, galvanizācija, injekcijas, līdzsvarota diēta, ārstnieciskā fizkultūra, pirts un dažādas dušas, piem., Šarko, cirkulārā un kāpjošā duša. Izdevumā “Cīņa” tiek apgalvots, ka sanatorijā “Baldone” hipnoze tiek pielietota kā viena no ārstniecības metodēm. (Cīņa nr. 209, 07.09.1966)

Ieskats, kā 1956. g. tiek ārstēti pacienti fizioterapijas kabinetā. Pacientam ar reimatismu vai nervu saslimšanu 20 min jāguļ siltās dūņu kompresēs. “Dūņām piemīt plastiskums, valkanība, lipīgums, liela siltumietilpība un maza siltumvadītspēja.” (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 132) Pēc kompresēm seko mazgāšanās vannā un pusstundu ilga atpūta. Ja slimās sirds dēļ nav ieteicamas siltas kompreses, tad ārstē ar aukstām dūņu kompresēm. Minēto procedūru — elektriskās dūņu kompreses, sāka lietot 1956. g. Pārmaiņus dod kompreses un sērūdens vannas. “Sērūdeņraža vannas sagatavo kombinācijā ar skuju ekstraktu, vārāmo sāli un ogļskābo gāzi kā ogļskābās vannas, ko pielieto galvenokārt sirds un asinsvadu sistēmas slimību ārstēšanā. Sērūdeņraža vannas uz organismu iedarbojas ar trim faktoriem: siltumu, t. i., vannas ūdens temperatūru, ķīmisko faktoru, t. i., vanas minerālvielu un gāzu sastāvu un mehānisko faktoru – ūdens masas iedarbību uz ķermeņa virsmas.” (Radovska 1958, 13)

Sanatorijā ārsti nemitīgi pilnveidoja zināšanas, lasīja lekcijas un analizēja pētījumus, lai ārstēšanās procesā ieviestu novitātes. “Pēcpusdienā  jauno ārsti Irinu Žeņiču var sastapt apkārušos gariem filmu tīstokļiem. Pret gaismu pavērsusi viņa ilgi apskata uzņēmumus, pētī, mērī un analizē sīkas, lauzītas  līnijas un izcilnīšus, kas redzami tajos.” (Padomju jaunatne nr.168, 26.08.1962) 1961. g. sanatorijā ārste Irīna Žeņiča ir pirmā, kura uz vietas sāk analizēt elektrokardiogrāfijas uzņēmumus. Elektrokardiogrammas pārsvarā tiek veiktas, ja nevar izšķirties par slimnieka ārstēšanas metodi. Kaulu un locītavu slimībām palīdz dūņu vannas un kompreses, toties ir aktuāls jautājums, vai sirds izturēs? Karstās dūņu procedūras saistītas ar pastiprinātu svīšanu. 1966. g. arī ārste Rasma Rotkale praksē pierādījusi jaunu ārstniecības metodi, kurā pielieto sēravota ūdeni. Ar  ultraskaņas inhalatora palīdzību tiek izsmidzināts sērūdens, kuru pacientam ir jāieelpo. (Dzimtenes Balss, 24.07.1970) Minētā procedūra palīdz sirds – asinsvadu sistēmas slimībām. (Kūrorts  Baldone – 170 gadi,  1966)

Ārstēšanā galvenokārt izmanto dabiskus ārstniecības faktorus (klimatu, minerālūdeņus un dūņas) kopā ar fizikālo terapiju, ārstniecisko vingrošanu un diētisko uzturu. (Populārā medicīnas enciklopēdija, 1975, 485.lpp) Sanatorijā tika organizētas pastaigas ārstnieciskās fizkultūras ietvaros. 1950. gados atbildīgais ārstnieciskās fizkultūras vadītājs bija Jānis Broks. “Sākumā uz viņa nodarbībām ieradušies tikai pāris cilvēku, bet tagad jau tās apmeklē apmēram puse atpūtnieku. Atzinīgi Baldones kūrorta viesi izsakās par fiziskās kultūras nodarbību vadītāju J. Broku, kurš pasākumam nododas ar visu sirdi. Katru dienu astoņos sākas rīta rosme un šīs 15 vai 20 minūtes dod možu vingrumu. Pa dienu notiek organizētas ārstnieciskās pastaigas, kur piedalās arī pavisam vecie un slimie. Pirmais maršruts ir 500 metru gājiens, otrs ir 1200 metru, bet trešais – kāpiens kalnā. Gājiena laikā pārbauda sirdsdarbību. Ja tā strauja, jādodas atpakaļ. Kalna virsotnē nonāk tikai paši spēcīgākie. Šajās pastaigās māca, kā pareizi elpot ejot un kalnā kāpjot. Fiziskās kultūras zāles atpūtnieki ierodas uz individuālajām nodarbībām. Savs vingrojumu komplekss ir sirds slimniekiem, savas – kustības elpošanas orgānu vai perifēriskās nervu sistēmas stiprināšanai.” (Cīņa nr. 234, 04.10.1956) Edvīns Ķimens sanatorijā 1960. gados pildījis ārstnieciskā fizkultūras organizatora amatu. Ziemas periodā nodarbības tika organizētas fizkultūras zālē, kura bija iekārtota ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā. Fizkultūras zāle bija aprīkota ar zviedru sienu, vingrošanas soliem, pievilkšanās stieņiem, izturības sienu, vingrošanas riņķiem, kuri bija piestiprināti pie griestiem u.c. un kā dekoratīvs elements bija grezni paklāji. Nodarbību laikā kontrolēja un pielāgoja katram slimniekam atbilstošo vingrojuma intensitāti, veidu, kā arī sekoja līdzi  pacienta pulsam. E. Ķimens strādāja arī individuāli. Katram kūrorta viesim ierādīja vingrojumus pie zviedru sienas vai veica mehanoterapiju un masāžu.

1956. g. ārstnieciskā korpusa pirmajā stāvā atjaunoja ziemas baseinu. Grieķu stila zālē kūrorta viesi piedalījās ūdens vingrošanā. Ārstnieciskā vingrošana ūdenī ir ieteicama un efektīva cīņā ar stājas traucējumiem un mugurkaula problēmām, kustību traucējumiem, palielinātu muskuļu tonusu un locītavu problēmām. Vingrojumi vērsti uz saspringtās muskulatūras atslābināšanu, pareizas elpošanas apmācību, kustību ritma izjūtu, stājas kontroli, muskuļu pareizu noslogojumu, mugurkaula un muskulatūras stiprināšanu. “Nākamā grupa jau sapulcējas plašā, gaišā telpā. Sienas te noklātas ar mirdzoši tīrām, viegli zaļganām flīzēm, tāpat grīda, plašie logi jumtā, it kā pielej halli ar dienas gaismu, un daži draiski saules stari izspiedušies cauri mākoņu grēdām iedzirkstas sanatorijas ziemas baseina ūdeņos. Ūdens sasildīts līdz 34—36° C patīkams un aicinošs. Zem dušām jau mazgājas vingrotāji. Noslēpumaini smaida trīs grieķu stilā veidotās skulptūras” (Padomju Jaunatne, Darba diena sākas agri, 11.05.1962) Baseinā bija iestrādāta ūdens kaskāde un dzelzs stienis, lai sanatorijas pacientiem ir vieglāk veikt ūdens nodarbību vingrinājums. Blakus baseinam bija iespēja izbaudīt somu pirti, kura darbojās reizi nedēļā.

Viens no sanatorijas darbinieku kodoliem bija ārstnieciskās fizkultūras metodiķis Jānis Ozoliņš. Ārsts J. Ozoliņš dziedināja ar mehanoterapijas palīdzību un nostrādāja 25 gadus Baldones kūrvietā. (Veselība nr. 4, 04.1982)  ““Elpojiet, elpojiet…” Jo dziļāk ievilksiet elpu, jo vairāk skābekļa saņems jūsu organisms. Elpošana ir saistīta ar kustībām. Griba elpot ir griba kustēties. Ārstnieciskā vingrošana tāpat kā viss medicīnā ir kaut kas precīzs un noteikts. Un Jāņa Ozoliņa acīm nepaslīd garām nekādas neprecizitātes. Viņš jums iemāca kustēties pareizi un skaisti.” (Padomju Jaunatne nr. 216, 02.11.1969, 4.lpp)

Sanatorijas “Baldone” medicīniskais kolektīvs ārstēšanās procesā praktizēja pārsvarā no dabas nākušās veltes. Medikamentozā ārstēšana tika pielietota tikai izņēmuma gadījumos. 1966. g. galvenā ārste A. Saprikova rakstā “Baltijas kūrorti” min, ka Baldones sanatorijā kā procedūru izmanto ārstnieciskos bišu kodumus. (Zvaigzne, 20.09.1966) Bišu inde kompleksā terapijā slimniekiem ar radikulitiem un poliartritiem. “Ciešu draudzību Ķirzaciņa noslēgusi ar bitēm. Propolisu – bišu līmi – sanatorijā izmanto kā palīglīdzekli ginekoloģisko un augšējo elpošanas ceļu slimības ārstēšanā, arī zobārstniecībā. Panākumi esot lieliski.” (Dzimtenes Balss nr. 30, 24.07.1970) Sanatorijas draudzība ar biškopību un dārzkopību turpinājās arī 1980. gados, vairāk estētiskā plaknē. “Astoņstāvu” guļamkorpusa foajē, kas atradās pirmajā stāvā, Rīgas rajona Dārzkopības un biškopības biedrības Baldones pirmorganizācija rīkoja ziedu izstādes. (Veselība nr. 4, 04.1982)

Tāpat kā sanatorijas viesu skaits pieauga gadu gaitā, arī sanatorijas medicīniskais personāls kļuva lielāks. Izdevumā “Cīņa” ir saglabājusies informācija par situāciju 1953. g., ka “kūrvietā pilnīgi sakomplektēts medicīniskais kolektīvs, šogad te strādā 14 ārsti, tai skaitā 2 speciālisti -balneologi. Tas palīdzēs vēl pilnīgāk izmantot ārstniecības iespējas. (Cīņa nr. 100, 1953 28.04) 1967. g. sanatorijā strādāja 180 – 200 darbinieki, 14 ārsti, tajā skaitā arī zobārsts. (Dzimtenes Balss nr.5, 29.01.1967) 1986. g. sanatorijā strādāja 18 ārsti un 33 medmāsas. Medicīniskais un apkalpojošais personāls kopā sasniedza 250 darbiniekus. (Dzimtenes Balss nr.2, 09.01.1986) Sanatorijas ārsti sadarbojās ar republikas zinātniskajām iestādēm – ar Rīgas Medicīnas institūta dzemdniecības un ginekoloģijas katedru (prof. Šubs), LPSR Veselības un aizsardzības ministrijas Problēmu laboratoriju (prof. Rudzītis, docents Būmeistars), Ārstnieciskās fizkultūras dispanseru (docents Lencbergs), Kūrortoloģijas laboratoriju (med. zin. kand. Terentjeva).

“…dūņas tomēr ir melnas, tās dziedina daudzas vainas, un sērūdens vannas ir labas. Tas nav mīts, bet patiesība. (..) Varbūt ne visi, kas šeit meklējuši palīdzību, ir atveseļojušies pavisam, bet daļu palīdzības ir saņēmis katrs. Es negribu jūs aicināt šurp un teikt, ka šeit būs labāk nekā citur. Katrā vietā ir savi mīti un patiesība. Ja jūs atbrauksit, redzēsiet daudz vairāk nekā es. Un melnās dūņas un baltie cilvēki jums palīdzēs.” (Padomju Jaunatne nr. 216, 02.11.1969, 4.lpp)

Informāciju sagatavoja:
Anete Braufmane
Muzeja krājuma glabātāja

Dienas režīms

1961. gada aukstā ziemas dienā, piesnigušajā Baldones autoostā ieripo autobuss Rīga – Baldone.  Sanatorijā “Baldone” ir slimnieku uzņemšanas laiks – pagājušas 26 dienas (viens ārstēšanās periods), tiek izrakstīti veselie pacienti un uzņemti jauni. No autobusa kāpj ārā kūrviesi ar ceļojuma somām, kurās visbiežāk atrodas pārvelkamais apģērbs, sporta tērps un sporta apavi. Cilvēku straume plūst garām avīžu un suvenīru kioskam, caur parku uz vannu māju, kura greznota ar kolonām un ieskauta slaidās tūjās. 1961. gada sezonā Baldones sanatorija mēnesī uzņem vidēji 360 pacientus.

Sanatorijas centrālā korpusa pirmajā stāvā ir reģistratūra. Kūrvietā ir jāierodas ceļazīmē norādītajā datumā. Līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments – pase, ceļazīme, kur bez labojumiem atzīmēti personas dati, kā arī kūrorta karte ar derīguma termiņu ne ilgāku par trīs mēnešiem. Reģistratūrā katram Sanatorijas apmeklētājam ir jāiepazīstas ar sanatorijas “Baldone” iekšējās kārtības noteikumiem:

  1. Bez medicīniskā personāla atļaujas aizliegts izbraukt no sanatorijas.
  2. Ārstēšanās laikā slimniekam aizliegts lietot alkoholiskus dzērienus. Par alkoholisku dzērienu lietošanu, kā arī par sanatorijas režīma pārkāpumu slimnieku izraksta no sanatorijas, par ko paziņo organizācijai, kas izdevusi ceļa zīmi.
  3. Nepiederošām personām palātās uzturēties aizliegts.
  4. Naudu glabāt krājkasē!
  5. Vērtīgākās lietas atdod glabāšanā pie māsas saimnieces.
  6. Par naudas un vērtslietu nozaudēšanu administrācija neatbild.
  7. Ārstnieciskās procedūras jāpieņem norādītajos laikos. Kavējot, procedūras zūd.
  8. Ekskursijās un pārgājienos var piedalīties tikai ar ārstējošā ārsta atļauju.
  9. Saules un gaisa peldes atļauts pieņemt tikai ar ārstējošā ārsta atļauju administrācijas norādītās vietās.
  10. Izejot no palātas, nodzēsiet gaismu. Atslēga jāatstāj pie dežurējošā personāla norādītā vietā.
  11. Ievērot klusumu sanatorijas telpās un teritorijā!
  12. Esiet uzmanīgi un pieklājīgi savā starpā un ar personālu!

(Latvijas Arodbiedrību republikāniskās padomes kūrortu pārvaldes sanatorija “Baldone” iekšējās kārtības noteikumi, 1970, 5.lpp)

       Ārstniecības iestādē, jebkuram slimniekam nācās ievērot stingri noteiktu dienas režīmu:

  • Celšanās 700
  • Rīta tualete, gultu kārtošana 700 – 800
  • Rīta vingrošana (2 grupas) 730 – 830
  • Brokastis 845 – 1000
  • Pusdienas 1345 – 1515
  • Procedūras 800 – 1600
  • Klusā stunda 1600 – 1700
  • Launags 1700
  • Sporta spēles, pastaigas 1700 – 1900
  • Vakariņas 1900 – 2000
  • Kultūras un masu pasākumi 2000 – 2200
  • Gatavošanās nakts miegam 2230 – 2300
  • Tiek izslēgtas gaismas, klusums 2300

(Latvijas Arodbiedrību republikāniskās padomes kūrortu pārvaldes sanatorija “Baldone” iekšējās kārtības noteikumi, 1970, 2.lpp)

Kad cilvēks ir piereģistrējies un uzzinājis noderīgu informāciju par sanatorijas “Baldone” dienas kārtību, viņam ir jādodas uz vienu no sešiem guļamkorpusiem, kuros slimnieki iedalīti atkarībā no ārstējamajām veselības problēmām. Piemēram, slimnieki ar kustību traucējumiem uzturējās korpusā, kas bija vistuvāk vannu mājai, lai būtu vieglāk ierasties uz procedūrām.

Sanatorijas ārste Rasma Rotkale ir uzsvērusi, ka kūrvietas apmeklētājiem daudz rezultatīvāka ir mierīga atpūta. Ārstniecības pamats sanatorijā esot režīms un klusums, kas nepieciešami jebkuras slimības ārstēšanai. Tāpat nepieciešama slimnieka aktīva līdzdalība jebkurā ārstnieciskajā procedūrā, kā arī iekšējā garīga sagatavotība ārstniecisko procedūru pieņemšanai. Tas, kurš, braucot uz sanatoriju, domā galvenokārt par izklaidēšanos, nekad nesasniegs vēlamos rezultātus savas veselības uzlabošanai. Tomēr neatņemama sanatorijas “Baldone” ikdienas sastāvdaļa ir kultūras dzīve – sanatorija ir kolektīva ārstniecības iestāde, kurā izvairīties no savstarpējas komunikācijas nav iespējams. Tas arī palīdz slimniekam adaptēties sociālajā dzīvē.

Fiziskās aktivitātes un kultūras dzīve

Kompleksajā kūrortterapijā liela nozīme ir kūrorta norādītajam režīmam, psihoterapijai un fiziskajām nodarbībām.  Ne velti viena  no sanatorijas “Baldone” devīzēm, kura iesakņojās padomju varas periodā bija “Tiek ārstēts cilvēks, nevis slimība”. Dienas režīmā no plkst. 17.00 aktīvākie slimnieki var iesaistīties sporta spēlēs un vakara izklaidēs. Aukstā laikā sporta spēles tie rīkotas ārstnieciskā korpusa vestibilā, toties siltajās dienās – sanatorijas parkā. Pacientus vasarā aicina nodoties tenisa, galda tenisa, volejbola, vai basketbola spēlei.

Dabas baudītājiem ir iespēja doties garās pastaigās pa Baldones sanatorijas parku, kurā labiekārtoti celiņi, soliņi un ap 1970. g. tika pievērsta īpaša uzmanība krāšņu apstādījumu iekārtošanā. Dabas baudītājus aicina brīvdabas peldbaseins, kurš bija atvērts gan kūrviesiem, gan vietējiem baldoniešiem. 400 kvadrātmetrus lielais un 1 – 2,4 m dziļais brīvdabas baseins atjaunots 1957. g. 1. jūnijā. Aprīkots ar 5 m augstu tramplīnu. Bērnu peldbaseina daļā dziļums nepārsniedza 80 cm un blakus baseinam bija ierīkots rotaļu laukums. Pēc peldes iespējams izkarsēties somu pirtī, kura atradās blakus ziemas baseinam un bija pieejama apmeklētājiem vienu reizi nedēļā. Vienīgi baseina tuvumā labiekārtotās ģērbšanās kabīnes un soliņi, bija zaudējuši savu šarmu: “ (..) sašķiebušās ģērbtuves sanatorijas brīvdabas peldētavā.” (Cīņa nr. 938, 08.05.1964.) Diemžēl, brīvdabas baseins un infrastruktūra ap to vēlākos gados tā arī netika atjaunota un labiekārtota.

Sanatorijas kultūras dzīves organizators piedāvāja viesiem ekskursijas ārpus Baldones teritorijas. 1956. g. ekskursijās ceļotāji devās uz Nāves salu vai Rīgu. (Cīņa nr. 234, 04.10.1956.) 1970. g. standarta ekskursijas bija uz Rīgu, Salaspils memoriālo ansambli vai Jūrmalu par 2,40 rubļiem, dārgāk maksāja aplūkot gleznaino Siguldu – 2,60 rubļi.

Sanatorijas “Baldone” salīdzinoši bagātā kultūras dzīve bija vēlama jebkuram kūrorta viesim. “Vide vairs neatkāpās no viņa , dzīve nāca klāt…” (Padomju Jaunatne nr. 168, 26.08.1962) Bieži vakarus aizpildīja augstas kvalitātes koncerti un muzikālie priekšnesumi, tāpat bija iespējams uzstāties pašdarbnieku kolektīviem. Parka teritorijā atradās brīvdabas estrāde, saukta par “Gliemežvāku”, kura darbojās vasaras periodā. Brīvdabas estrādes priekšā bija deju laukums. Iecienītie deju vakari norisinājās katru otrdienu un ceturtdienu. Laukumu izmantoja arī ārstnieciskās fizkultūras nodarbībām.

Jautrākai noskaņai piedāvāja skeču vakarus, nopietnākai – lekcijas. 1964. gadā sanatorijas viesiem piedāvāja īpašu skolu – Veselības skolu. Izdevumā “Londonas Avīze” tiek ziņots, ka gada laikā Veselības skolu ir apmeklējuši 1200 slimnieki. Lekcijas pasniedza sanatorijas ārsti. (Londonas Avīze nr.943, 21.08.1964, 8.lpp)

Azarta cienītāji izmēģināja roku biljarda istabā, kura labiekārtota ap 1955. g. (Cīņā nr. 234, 04.10.1956., 4.lpp) Biljarda namiņš atradās parkā, netālu no brīvdabas estrādes. Pirms Otrā pasaules kara ēka kalpoja kūrorta apmeklētajiem kā tējnīca. 1982. g. astoņstāvu guļamkorpusa piebūvē – kluba telpās, iekārtoja sarīkojumu zāli, kurā organizēja pasākumus visa gada garumā. Baldonieši atceras, ka sarīkojumu zāle ar parketa grīdas segumu bija aprīkota ar īpaši ērtiem mīkstajiem krēsliem. Līdz ar salīdzinoši moderno iekārtojumu, deju vakari un muzikālie priekšnesumi kļuva grandiozāki. Tāpat kluba telpās norisinājās spraigas cīņas galda spēlēs. Viesi izklaidējās  novusa, galda tenisa, šaha un dambretes spēlē. Tika organizēti arī šaha turnīri.

Sanatorijas parkā viesus priecēja kinoteātris “Zvaigzne”, Rīgas ielā 22 (tagadējā Ceriņu parkā), vecās vannu mājas ēkā. 1982. g. kinoteātris tika pārcelts uz kluba telpām un izvietots jau pieminētajā sarīkojumu zālē.

Dziedējošs spēks ir arī lieliskai grāmatai, tāpēc sanatorijas pastāvēšanas laikā vienmēr darbojās bibliotēka. Informācijas avoti vēsta, ka bibliotēka un lasītava līdz 1980. g. ir  atradusies ārstnieciskā korpusa otrajā stāvā. Līdz kūrvietas slēgšanai bibliotēka un lasītava jebkuram atpūtniekam bija pieejama astoņstāvu guļamkorpusa otrajā stāvā.

Baldonieši atmiņās par sanatoriju uzsver, ka telpās esot bijis liels daudzums gleznu – gleznas izvietotas gan korpusa gaiteņos, gan pacientu istabās. Tāpat ēkas rotājuši grezni paklāji un gaumīgas mēbeles.

Par mākslu tika atzīta arī ēdnīcas kolektīva radītā kulinārija. Vairākkārt sanatorijā tika rīkotas kulinārijas izstādes, piemēram, veltīta Jaunā gada svētkiem. 1978. g. Mārtiņdienas kulinārijas izstādē  bija ieradušies šefpavāri un dietologi no citām sanatorijām, kā arī Veselības aizsardzības un Tirdzniecības ministrija, lai vērtētu, degustētu un priecētu acis. Šefpavārs Fridrihs Bleijers ēdamgalda goda vietā bija licis brūni apceptu gaili, nevis ierasto zosi. (Dzimtenes Balss, nr. 52, 21.12.1978, 8.lpp) Kūrvietā katru gadu svinēja “Darba svētkus”. Svētkiem par godu izstādē eksponēja rokdarbnieku radītos darbus – gan kulināros labumus, gan tamborētus, adītus apģērbus bērniem un pieaugušajiem, gan keramikas priekšmetus.

Dodoties prom, katram kūrorta viesim jāsaņem no ārstējošā ārsta ceļa zīmes talons un jānodod apzīmogošanai reģistratūrā. Talons iesniedzams atpakaļ organizācijai, kas izdevusi ceļa zīmi. (Latvijas Arodbiedrību republikāniskās padomes kūrortu pārvaldes sanatorija “Baldone” iekšējās kārtības noteikumi, 1970, 3.lpp) Tiek lēsts, ka 185 pastāvēšanas gados (rēķinot no 1796. gada līdz 1982. gadam) Baldones kūrorta darbinieki bija apkalpojuši aptuveni vairāk kā vienu miljonu cilvēku. (Veselība nr. 4, 1982. gada aprīlis, 8. lpp.)  Žurnālists H. Vecvagars precīzi ir teicis: “Tā Baldonē, meklējot atspirdzi veselības avotos, satek daudzi ceļi un atkal aiztek uz savu pusi katrs.” (Cīņa, nr. 180, 01.01.1958.)

Informāciju sagatavoja:
Anete Braufmane
Muzeja krājuma glabātāja

* * *

Sanatorija “Baldone” (1945-1991)

Pēc Otrā pasaules kara Baldones kūrvietu piemeklēja pārmaiņas. Kara laikā ārstniecības iestāde tika daļēji nopostīta. Latvijas teritorijā atkāroti ienākot padomju karaspēkam, arī Baldones kūrortu pārņēma padomju vara. Baldones kūrvieta no jauna tikusi atvērta apmeklētājiem 1945. gada 15. augustā. Šajā laikā ieradās pirmie atpūtnieki – kara invalīdi. Tika izremontēta vannu ēka ar 47 kabīnēm. Sākumā divās atpūtas mājās uzņemti ne vairāk kā 125 slimnieki. Ar laiku apmeklētāju skaits pieauga, sasniedzot pat 1200 slimnieku gadā. Baldones sanatorija vairs nedarbojās sezonāli, bet gan visu gadu. Īpaša uzmanība tika pievērsta kara veterāniem, kuriem bija dažādas privilēģijas attiecībā pret citiem atpūtniekiem.

Laika periodā no 1955. līdz 1960. gadam kūrvieta gadā uzņēma vidēji 2600 slimnieku, savukārt laikā no 1960. līdz 1970. gadam aprūpēto slimnieku skaits strauji pieauga pat divkāršojoties. Baldonē ārstējās visdažādāko profesiju pārstāvji, piemēram, skolotāji, inženieri, agronomi, studenti, pansionātu darbinieki u.c. No 1980. līdz 1990. gadam sanatorijas darbinieki gada laikā palīdzēja vidēji 9000 slimniekiem. Tā kā Baldone bija vissavienības sanatorija, to apmeklēja iedzīvotāji no visas Padomju Savienības, lielākā daļa no tiem bija krievu tautības.

Sanatorijas apmeklētāji saņēma īpašu “ceļazīmi”. Lai iegūtu ceļazīmi, slimniekam bija jāveic veselības pārbaudes un jānodod analīzes, lai gūtu atzinumu, ka nepieciešams ārstēties kūrortā. Ārstniecības vai profilakses iestādei ir jāizsniedz izziņa, kāda kūrvieta, kāda profila sanatorija slimniekam ir ieteicama. Ceļazīmi apstiprināja arodbiedrības rajona vai vietējā komiteja, bija nepieciešams arī priekšsēdētāja paraksts. Kad kabatā bija svarīgais papīrs, bija  jālūdz, lai ĀKK (Ārstu konsultatīvā komisija) izsniedz kūrvietu karti, kuras derīguma termiņš nebija ilgāks par trīs mēnešiem.

Bieži slimnieki izmantoja arī “kursa karti”, kuru izsniedza ārstniecības iestāde un apstiprināja arodbiedrība. Kursa karte sniedza iespēju izmantot ārstnieciskos sanatorijas pakalpojumus – katru dienu vajadzēja ierasties uz procedūrām, bet bez apmešanās guļamkorpusā. Šādu iespēju izmantoja vietējie iedzīvotāji. Tiem, kuri neieguva arodbiedrības apstiprinājumu, bija jāmaksā par 26 dienām vidēji 115 rubļi.

1978. gada izdevumā “Latvija” apkopotas ziņas, ka Padomju savienībā ir 117 augsti vērtētas kūrvietas (uzskaitē kopumā 300), kurās pieejami minerāli un citas ārstnieciskās vielas kā dūņas. Latvijā populārākās kūrvietas pēc apmeklētāju skaita bija Ķemeru, Baldones, Ogres, Tērvetes, Jūrmalas un Baltezera. (Latvija nr.10, 03.11.1978.)

Kas piesaistīja Baldones sanatorijai tik daudz apmeklētāju?

Pirmkārt, sanatorijas apmeklētājus piesaistīja Baldones dziednieciskie resursi. Jau Baldones svaigais gaiss vien nāca par labu veselībai. Svaigā gaisa dēļ Baldone reizēm dēvēta par “gaisa kūrvietu”. 1958. gada izdevumā “Cīņa” žurnālists H. Vecvagars tēlaini ir izteicies, ka “kalnu gaiss te Baldonē tik sauss, dzidrs un skanīgs.” Protams, slimniekus piesaistīja arī Baldones dziednieciskais sērūdens un dūņas, kas plaši tika pielietoti visdažādākajās procedūrās. Tā ēdnīcas pavāre Velta Saliņa, kura ieradusies no Valmieras atzinusi, ka viņa jūtas ļoti pacilāti, reimatismu viņai Baldones dūņas esot atņēmušas kā ar roku. Pirms nedēļas šeit atbraukusi, kāda cita atpūtniece ar reimatisma sakropļotām roku locītavām, bet tagad jau veikli varot locīt visus pirkstus. (Cīņa, nr. 180, 01.01.1958.)

Otrkārt, Baldone bija vieta, kurā vienkārši baudīt brīvdienu atpūtu. Atpūtniekus priecēja skaistais, labiekārtotais parks ar krāšņām puķu dobēm, strūklaka ar baseinu pie vannu mājas, kuru izbūvēja 1955. gadā, soliņi un romantiskie tiltiņi pār Ķekaviņas upi. Parkā bija sastādīti dažādi koki – ap 70 koku sugas. (Veselība, nr. 4.04.1982.)

 Sanatorijas plānojums

1980. gadā ekspluatācijā tika nodots jaunais astoņu stāvu korpuss, bet līdz tam Baldones sanatorija sastāvēja no vairākiem atsevišķiem korpusiem, kuros notika konkrētu slimību ārstēšana.

  • Centrālais korpuss bija 1939. gadā pabeigtā vannu māja. Vannu mājā notika ārstnieciskās procedūras – peldes, masāžas u.c. Ēka ar kolonām un slaidajām tūjām īpaši izceļas visā kūrvietas infrastruktūrā. 1985. gadā tika izbūvēts jauns ārstniecības korpuss, kurā dienā varēja uzņemt pat 450 cilvēku.
  • Pirmais korpuss bija Baldones “Baltā pils” (vēsturiskās, mežkungam Ādamam Mickēvičam piederošās ēkas celtniecība pabeigta 1901. gadā) Daugavas ielā 15 (tagadējā adrese – Daugavas iela 23). 1945. gadā ēka tika iekļauta sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā sieviešu ārstniecības nodaļa, tajā tika ārstētas sievietes ar ģinekoloģiskām kaitēm. Šajā korpusā varēja izmitināt līdz 80 pacientēm. Bija plānots ēkai veikt piebūvi un tajā ierīkot slimnīcu, bet iecerēto neizdevās īstenot, jo ēka tika iekļauta vietējas nozīmes kultūras pieminekļu uzskaitē.
  • Otrais korpuss atradies netālu no pirmā korpusa – Daugavas un Lauku ielas krustojumā, tagadējā adrese – Daugavas iela 16. Tā bijusi skaista ēka ar verandām, kas darbojās vasaras periodā. Ēkā varējis uzņemt līdz 50 slimniekiem.
  • Trešais un piektais korpuss atradās Rīgas ielā. Ēkā Rīgas ielā 50 agrāk atradās J. Markevicam piederošā pansija, villa “Lonnija”. Abās ēkās no 1945. līdz 1980. gadam atradās sanatorijas apmeklētāju dzīvojamie korpusi.Ēkā Rīgas ielā 50 agrāk atradās J. Markevicam piederošā pansija, villa “Lonnija”. Abās ēkās no 1945. līdz 1980. gadam atradās arī sanatorijas apmeklētāju dzīvojamie korpusi. Trešais korpuss ar 40 un vairāk vietām uzņem atpūtniekus cauru gadu. Korpusā iekārtota atpūtas istaba ar televizoru un klavierēm. Vakaros atpūtnieki šeit pulcējās kopā, lai noskatītos televīzijas pārraides un muzicētu. (Radovska, R. 1958, 19)
  • Ceturtais korpuss atradies sanatorijas parkā. Pa trešā korpusa logu varēja redzēt ceturto korpusu, kas atradies pāri Ķekavas upītei. Šajā ēkā uzturējās slimnieki ar smagākām diagnozēm, jo ēka bija vistuvāk vannu mājai. No 1945. g. korpusā darbojās arī sanatorijas laboratorija.
  • Sestais korpuss sanatorijas plānojumā bija administrācijas ēka Rīgas ielā 89
  • Septītais korpuss celts 1955. gadā sākotnēji kā dzīvojamā māja, bet 1961. gadā ēka tika iekļauta sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā vīriešu ārstniecības nodaļa.

Arī padomju laikā tika saglabāta iespēja baldoniešiem, noslēdzot līgumu, uzņemt sanatorijas apmeklētājus savās mājās.

1963. gadā sāka būvēt sanatorijas ēdnīcu, kas tika nodota ekspluatācijā 1967. gadā. Ēdnīca varēja uzņemt pat 500 apmeklētāju. Ēdnīcas korpusā atradās arī atpūtas telpa. (Dzimtenes Balss, nr. 5, 02.02.1968., 2. lpp.) Par sabalansētu diētu sanatorijas apmeklētājiem rūpējās dietoloģes Skaidrīte Brantiņa un Māra Grubiņa. Savukārt veselīgu un garšīgu ēdienu spēja uzburt šefpavārs jeb “šefiņš” Fridrihs Bleijers. F. Bleijers sanatorijā “Baldone” strādājis no 1947. līdz 1986. gadam. F. Bleijers gatavoja daudzveidīgas maltītes un pats radīja orģinālas receptes. Katra gada nogalē Arodbiedrības kūrortu pārvaldes Latvijas republikāniskā padome Baldones sanatorijā rīkoja atvērto durvju dienas. 1978. g. ēdnīcas komanda viesus pārsteidza ar neparastiem tradicionālajiem ēdieniem, piem., plācenis ar pupām un biezpienu, mērcēti putraimu salāti ar āboliem un medu. Ēdnīcas personālu pārstāvēja pavāru brigadiere Māra Ķenga, pavāre Tamāra Gruziņa, oficiantes Rasma Ābola, Tatjana Žmuidena un Irēna Ogoreļceva. “F. Bleijers sanatorijā ir tāds kā zupu, kotlešu un ķīseļu valdnieks, neatminamus gadus viņš ir sanatorijas šefpavārs, kura saimniecībā ne viss tikai spīd un laistās, bet arī arvien gardi smaržo.” (Dzimtenes Balss nr.2, 09.01.1986.) Pēc Fridriha Bleijera šefpavāra godu pārņēma Māra Ķenga.

  1966. g. parkā pievienojās jauna celtne – katlu māja, bet 1971. g. beigās ekspluatācijā tiek nodots moderns saimniecības ēku komplekss ar garāžām un mehānisko darbnīcu.

1975. gadā tika sākta jaunā guļamkorpusa celtniecība, tas tika pabeigts 1980. gadā un spēja uzņemt 550 viesu.

Pirmajā stāvā bija reģistratūra un uzņemšana, kā arī aptieka, frizētava, procedūras un palātas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Jaunajā korpusā apmeklētājus allaž sagaidīja laipna dežurante. Tāpat tika kontrolēts kafejnīcas apmeklētāju skaits, kā arī lai korpusā neienāktu nepiederošas personas. Gaiteņus rotāja paklāji, gleznas un svaigi ziedi.

Otrajā stāvā kūrorta viesi labprāt brīvo laiku pavadīja bibliotēkā un lasītavā vai arī tējas istabā. Tējas istabas interjers viss bijis baltā krāsā – gan sienas, gan galdi, gan krēsli. Pacientiem tur tika piedāvātas vai speciāli izrakstītas ārstnieciskās tējas. Pārējā stāva daļa tika atvēlēta palātām.

Trešajā, ceturtajā un piektajā stāvā atradās istabas pacientiem. Istabas bija divvietīgas, aprīkotas ar dušu un personīgo balkonu. Šeit izmitināja slimniekus, kam diagnoze saistīta ar kustības aparāta, nervu un ādas slimībām. Lai dažādotu brīvā laika pavadīšanu, 1986. – 1988. g. tika īstenots plāns, ieviest visās guļamtelpās televizorus.

Sestajā un septītajā stāvā bija sieviešu nodaļa, kurā uzturējās slimnieces ar ginekoloģiskām vainām.

Astotais stāvs tika atvēlēts īpašiem viesiem, kuri apmetās luksusa numuros. Kopā bija 8 luksusa numuri, kuros varēja apmesties tikai ar galvenā ārsta īpašu atļauju tikai augsti viesi. Šos apmeklētājus arī ārstēja un uzraudzīja galvenais ārsts. Astotajā stāvā atradās arī solārijs un kafejnīca-bārs. Kafejnīca priecēja ar skaistu skatu no augšas uz visu Baldones apkārtni, un tajā pasniegti ārkārtīgi gardi kokteiļi un saldējums.

Vairums sanatorijas viesu, protams, vēlējās, lai viņus izmitina istabās, no kurām skats paveras uz sanatorijas parku pretī vannu mājai. Parks vakaros bija izgaismots. Apmeklētājiem patika arī puķu dobe vāverītes formā.

Korpusa medicīniskais personāls, tajā skaitā dežurējošais ārsts,  slimniekus uzraudzīja visu diennakti. No plkst. 800 – 1600 strādāja personāla dienas maiņa, bet no 1600 ieradās dežūrpersonāls.

1982. gadā lielais guļamkorpuss ieguva piebūvi – klubu. Klubs atradās pa kreisi pirmajā stāvā. Telpās atradās sarīkojumu zāle ar parketa grīdu, kurā tika organizēti koncerti, deju un kino vakari, konkursi medmāsām, medicīnas dienas un pat mākslinieku izstādes, piemēram, keramikas izstādes. Jaunajā korpusā bija arī pieejamas galda spēles, piemēram, novuss, galda teniss, šahs un dambrete.

Apmeklētājiem dodoties prom, bija iespējams veikt ierakstus atsauksmju grāmatā, kas bija pieejama pie dežūrpersonāla.

Vecajā vannu ēkā tika ierīkots kinoteātris “Zvaigzne”.

Informāciju sagatavoja:
Anete Braufmane
Baldones muzeja krājuma glabātāja

Dziedinošie un svētie avoti izsenis pazīstami visdažādākajās kultūrās un tradīcijās, tiem bijušas atšķirīgas dziedinošās īpašības un spēja ietekmēt veselību. Avotus, kas cilvēkiem palīdzējuši izārstēt vairākas slimības, tautā mēdza saukt par veselības avotiem, kā piemēram, Baldones veselības avotu (Broce, 2002, 81). Tas plūst cauri vietām, kur saskaras ar kūdru un ģipsi saturošiem iežiem un ir bagāts ar sērūdeni un ogļskābi, tādēļ šo avotu dēvē arī par Baldones minerālūdens avotu vai Baldones sēravotu. Avota ūdens ir bezkrāsains, dzidrs, ar rūgtenu piegaršu un stipru smaržu. Ūdens temperatūra visu gadu ir no +7 līdz +7,5 grādiem.

 liecina tradīciju apraksti un arheologu pētījumi, pie ārstnieciskajām vietām tika atstāti ziedojumi ar lūgumu pēc palīdzības vai kā pateicība par palīdzību. Visbiežāk tā bijusi nauda, bet ziedoti arī dzīpari, prievītes, drēbju gabali un rotaslietas. J. Urtāns raksta: “Par Baldones sēravotu, kur tagad ierīkots pazīstamais Baldones kūrorts, saglabājušās ziņas jau no 1561. gada. Dziedniecisko avotu tīrot, atrastas saktas, sudraba monētas, gredzeni, auskari. Ziedojumus varēja mest avotā vai arī pakārt turpat augošos kokos” (Urtāns, 1977, 200). Visticamāk, ka par Baldones minerālūdens avotu un tā ārstnieciskajām īpašībām bija zināms vēl senāk. Baldoniešu atmiņās saglabājies sens stāsts par sērūdens dziedniecisko spēku – 15. gs. beigās Rīgas birģermeistars Johans Soltrumps Rīgā ticis saindēts. Ārsts tikai žēli noteicis, ka Vācijas Āhene (zināma kūrvieta Vācijā) ir tik tālu, bet vienīgais, kas varētu palīdzēt ir Baldones sēravots. Birģermeistars tika pārvests uz Baldoni un izveseļojies. Dziedniecisko īpašību dēļ Baldones sēravotu dēvēja par “Jaunības avotu”. “Kā vēstī nostāsti, atpūsties un atgūt veselību uz Baldoni braucis Livonijas mestrs ar pavadoņiem, šeit palīdzību meklējuši un veselību atguvuši visdažādāko slimību nomocīti cilvēki un pat kara laikā ar mēri sirgstoši karavīru garnizoni. Skalojot actiņas Baldones sēravotā, redzi atguvusi aklā meitenīte Māra. Bet ziedu laikos, tāpat kā slavenākajiem Vācijas kūrortiem Bādenbādenei, Bādemsai un citiem, arī Baldones nosaukumam priekšā bijis “Bad” (“Vanna”)  “Bad-Baldohn”  kas norādījis uz minerālūdeņiem, kas te atrodami,” tik aizraujošs un vēstures līkločiem bagāts ceļojums sagaida mūs – lasītājus (Rasnace, 2017).

Zinātniekus – ģeologus un mineralogus – Baldones avots piesaistīja 18. gs., kad, izpētot ūdens ķīmisko sastāvu, ir atklāts, ka tas patiešām satur daudz vērtīgu vielu, kas nepieciešamas cilvēka veselībai. Pirmās ģeoloģiskās ziņas par Baldoni un Baldones sērūdens aprakstu 1784. gadā publicējis Jelgavas Pētera akadēmijas profesors, mineralogs, ķīmiķis Johans Jakobs Ferbers (Johann Jacob Ferber, 1743 – 1790): “Baldones ūdens izceļas no zemas un purvainas apkārtnes, netālu no Pastorāta, no nelielas/sīkas iztekas (burtiski – spraugas zemē) un kopā ar purva ūdeni ietek nelielā strautā, kas vēlāk ietek Daugavā. Trīs avoti ziemā neaizsalst, aukstumā kūp. Vasarā turpretī ir auksti. Visas trīs peldvietas atrodas zem klajas debess, tādēļ tek iekšā lietus un purva ūdens. Nav nekādu citu ērtību tiem, kas vēlas ārstēties. Viņiem jāievācas zemnieku mājās vai jādzīvo teltīs, vai jābrauc no tālākām vietām. Ūdens tiek arī transportēts, lai gan pārvadājot tiek zaudētas labās īpašības” (Ferber, 1784, 289 – 290).

1795gadā ārsts Johans Heinrihs Ekhofs (Eckhoff, 1750 – 1810) savus novērojumus un analīžu rezultātus par Baldones sēravota ūdeni apkopojis nelielā grāmatiņā “Beschreibung der Baldohnschen und Berbernschen Mineral wassers”.

Jauns ārsts Kārlis Šīmanis (Carl Christian Schiemann, 1763 – 1835), atgriezdamies no Vācijas pēc doktora grāda iegūšanas Getingenes universitātē, 1796. gadā sācis pētīt Baldones avotu un 1799. gadā izdevis monogrāfiju par Baldoni, “kurā ļoti sīki aprakstīts ne tikai sastāvs, lietošana un panākumi, bet vispārīgi atrodams daudz ziņu par dziedniecības metodēm starp latviešiem. Kopā ar kalnu inženieri Vestrumbu izstrādājuši sērūdeņa analīzes metodi ” (Kupcis, 1929, 21).

Kurzemes literatūras un mākslas biedrība gadskārtējā rakstu krājumā jeb annālē Jahresverhandlungen der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst M.G. Paukera redakcijā 1822. gadā (otrajā sējumā, pirmais sējums publicēts 1819. gadā) publicēja arī Kārļa Šīmaņa rakstu par Baldones un Bārbeles sēravotu analīzi.

Otrajā sējumā publicēts arī Kurzemes ārsta Kārļa Kristiāna Šīmaņa raksts par Baldones un Bārbeles sēravotu analīzi.
/Foto no LU Bibliotēkas virtuālās izstādes/

1801. gadā Pēterburgas medicīnas padome komandēja akadēmiķi Johanu Tobiasu Lovicu (Johan Tobias Lovitz, 1757–1804) pētīt sērūdeņradi saturošos pazemes ūdeņus Baldones apkārtnē.

18. un 19. gs. mija Rīgas vēsturē raksturojas ne tikai ar zinātnes, bet arī medicīnas uzplaukumu. Tā laika slavenais ārsts, vēsturnieks un sabiedrības veselības aktīvists Oto Hūns (Otto von Huhn; 1764–1832) viens no pirmajiem savu slimnieku ārstēšanā sāka izmantot Baldones minerālūdens avotus.

Baldones ķīmiskie, ģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie pētījumi turpinājās arī 19. un 20. gs. Pieminēšu tikai dažus pētniekus – ievērojams Latvijas minerālūdeņu pētnieks bija Jānis Kupcis (1871–1936). Pētījis Latvijas sērūdens ķīmisko sastāvu, izcelsmi un ārstnieciskās īpašības. J. Kupča pētījumus par minerālūdeņiem un dziednieciskajām dūņām turpināja viņa skolnieks Jūlijs Ruments (1900– 1943), kurš pētījis Latvijas augšdevona dolomītos atrastos minerālūdeņus, Baldones dziedniecības avotu izcelsmi, palīdzējis noteikt avotu aizsardzības rajonu, izzinājis sakarību starp minerālūdeņu un tos saturošo pamatiežu ķīmisko sastāvu, pētījis minerālūdeņu balneoloģiskās īpašības.

Par Baldoni sākusi interesēties arī Krievijas valdniece Katrīna II. Viņa rūpējusies, lai avota ārstniecības spējas varētu izmantot plašākas tautas masas. “Slimnieku vasarā bijis daudz, un ēku trūkuma dēļ viņi apmetušies 5 verstu attālumā no avota gan zemnieku mājās, gan šķūņos un vienkāršās būdiņās atklātā laukā. No bagātnieku aprindām vien Baldonē ieradušies ap 100 cilvēku, par kuru dzīves ērtībām barons Līvens ļoti rūpējies” (Ruments un Ermanis, 1940, 238). Tomēr līdz ar Katrīnas II nāvi oficiālo iestāžu interese par šo peldvietu pamazām izzuda. 1795. gadā Kurzemes hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā un tika pieņemts lēmums dibināt Baldones kūrortu. Mercendorfas (Mercendarbes) muižas īpašnieks un Baldones muižas (šajā teritorijā atradās Baldones sēravots) nomnieks Frīdrihs Georgs fon Līvens (Friedrich Georg von Lieven, 1748–1800) lika labiekārtot teritoriju ap sērūdens avotu.

Baldones ainavu 1975.gadā, kurā redzama vannu māja un sēravota paviljons, savā zīmējumā iemūžinājis mākslinieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742–1823). (Broce, 2002, 81, Att. Nr. 38.)

Oficiālu pavēli par kūrorta dibināšanu 1797. gada 25. septembrī parakstīja Krievijas imperators Pāvils I. Tika sākti ievērojami Baldones, kā dziedniecības vietas, labiekārtošanas darbi, un kūrviesu skaits ar katru gadu turpināja palielināties.

Pēc Fridriha Georga fon Līvena nāves Baldones muiža ar topošo kūrortu tika nodota nomā un 1805. gadā apakšnomā brāļiem fon Korfiem (von Korff) – baroniem Gerhardam Heinriham (Gerhard Heinrich, 1759–1820) un Frīdriham Gothardam (Friedrich Gotthard, 1761– 1830), ar kuru vārdu tiek saistīta kūrorta turpmākā izaugsme. Pats barons Gerhards slimojis ar locītavu reimatismu, ko palīdzēja izārstēt tieši Baldones dziednieciskais minerālūdens. Tādēļ 19. gs. sākumā abi brāļi rakstīja Krievijas impērijai vairākus lūgumus saņemt atļaujas un atbalstu kūrvietas attīstības veicināšanas darbiem. Krievijas impērijai rakstītos lūgumus parakstīja Frīdrihs Gothards (Фёдор Васильевич), bet aktīvi kūrorta dzīvē piedalījās arī viņa brālis Gerhards Heinrihs (Андрей Васильевич) un sieva Barbara fon Korfa (dzim. Valtere) (Barbara Korff (Walther)).

Fon Korfu laikā notika kūrorta labiekārtošana – palielināts kūrvietas ēku skaits, uzcelta lielāka vannu māja, labiekārtots parks. Laika gaitā tika uzceltas dzīvojamās mājas, vasarnīca “Villa Korff” un krogs. Šajā laikā tika atklāts Baldones purva dūņu ārstnieciskais spēks.

“1816. gadā, kad Dr. Šīmanis otro reizi ieradies Baldonē, bijusi jau uzcelta un iekārtota peldiestāde ar 30 peldtelpām un 6 apdzīvojamām istabām. Parku greznojusi kūrmāja ar restorānu, un arī dzīvojamo ēku jautājums bija nokārtots” (Ruments un Ermanis, 1940, 239).

Kūrorta labiekārtošanu baroni fon Korfi veica par saviem līdzekļiem, nesaņemot atbalstu no kroņa muižas (valsts muižas), jo tika norādīts, ka baroni šos darbus veicot sava personīgā labuma dēļ, ne kroņa interesēs.

Gādību par kūrortu uzņēmās arī turpmākās Korfu paaudzes. Sēravota nākamo tvertni izbūvēja 1883. gadā. Caur tvertnes nostiprinājuma sienām ūdeni izvadīja 3 caurules: viena caurule tika pieslēgta sūknim, kas deva ūdeni peldu iestādes vajadzībām, otra – novadīja plūstošo ūdeni uz rezerves tvertni un trešā – pievadīja ūdeni vispārējai lietošanai.

Pirmā uzplaukuma periods, kad Baldones kūrortu apmeklēja vairāki simti atpūtnieku, ilga līdz Ķemeru kūrorta atklāšanai 1838. gadā. Kaut gan kūrvietas apmeklētāju skaits samazinājās, tomēr darbu tā turpināja.

1892. gadā Baldonē ieradās Dr. Alfons Kleinbergs (1864–1938), kurš šeit ierīkoja privātu dziedniecības iestādi un vēlāk kļuva par Baldones kūrvietas – dziedniecības iestādes galveno ārstu (iepriekšējie galvenie ārsti – Nikolauss Heinrihs Biders un Karls Gotlībs Heinrihs Frīdrihs Bursija). 19. gs. beigās apmeklētāju skaits Baldones kūrortā sāka pieaugt. Kopš 1901. gada ievērojams Baldones apskates objekts ir mežkunga Ādama Mickeviča medību pils jeb “Baltā pils”. Tika atvērta arī aptieka. Sanatorija darbojās tikai vasaras sezonā.

Pēc Pirmā pasaules kara un agrārās reformas Baldones kūrvieta un visi ar to saistītie īpašumi tika nacionalizēti. Lai gan Korfu dzimtas mantinieki mēģināja pretendēt uz dažiem īpašumiem, tomēr šis lūgums viņiem tika atteikts. Iekšlietu ministrijas pakļautībā 1920. gada maijā tika izveidota Baldones sēravotu direkcija “Baldones sēravoti”. Pienākums bija uzturēt un labiekārtot kūrortu. Kūrvietas dzīvē aktīvi iesaistījās arī “Baldones sēravotu labierīcības biedrība”, kas rūpējās gan par teritorijas labiekārtošanu, gan kultūras dzīvi.

Šajā laikā – 20-to gadu beigās un 30-to gadu sākumā – kūrortā darbojās 15 sēra, ogļskābās un skuju ekstrakta vannas, un arī 15 dūņu vannas. Bija pieejami arī citi dziednieciskie līdzekļi: dušas, masāžas, elektriskā ārstēšana. Baldones kūrorts sekmīgi ārstēja vismaz 10 dažādas slimības veidus, piemēram, reimatismu, nervu sistēmas slimības, sieviešu slimības, hroniskas ādas slimības. Iestādes telpās slimniekus uzraudzīja medicīnas personāls. Kūrorta apmeklētājus laipni uzņēma ģimenes dzīvokļos vai privātvasarnīcu atsevišķās istabās, kā arī direkcijas mājā vai kūrmājā.

Arvien tika atjaunotas un paplašinātas ēkas. 1928. gadā uzcelta dūņu vannas ēku būve ar 10 dūņu vannu kabīnēm un 2 komprešu un atpūtas telpām, vasarnīcas – pansijas. Paplašināts sērūdens un dziedniecisko dūņu procedūru klāsts, ierīkotas jaunas mehanizācijas ierīces. Sērūdens vannu ēkā koka pievada caurules aizvietotas ar dzelzs cinkotām caurulēm, ierīkoti arī dūņu lauciņi un platformas dūņu žāvēšanai.

1936. gadā ierīkoja modernu Baldones peldētavu un 1937. gadā uzbūvēja Riekstu kalna skatu torni un slēpošanas kompleksuUz Baldoni kursēja zirgu tramvajs – ”trulītis” un notika regulāra autobusu satiksme pa šoseju Rīga–Baldone.

Atpūtnieku vidū ir bijuši arī ievērojami cilvēki: rakstniece Zenta Mauriņa bērnībā ārstējusies Baldones dziednieciskajās vannās. 20. gs. 20gadu ievērojamāko viesu vidū ir latviešu inteliģences pārstāvji: aktrise L. Štengele, rakstnieki K. Skalbe un P.Rozītis, kurš veltījis Baldonei stāstu “Divpadsmit biķeri”, komponists A.Kalniņš. 1935. gada 7. septembrī Baldoni apmeklēja Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis (viņš Baldoni ir apmeklējis vairākas reizes). 1938.gadā Baldonē ārstējies gleznotājs V.Purvītis. Tāpat arī kūrortu apmeklēja cilvēki no Eiropas valstīm un pat Amerikas.

1937. gadā izvirzījās jautājums par aizsardzības rajona nospraušanu Baldones sēravota apkārtnē.

No 1939. gada vasaras veco Baldones sēravotu vairs neizmantoja sanatorijas vajadzībām un tam ļāva ieplūst Ķekavas upītē, tika izveidots jauns dziļurbums.

Pēc Otrā pasaules kara Baldones kūrvietu piemeklēja pārmaiņas. Kara laikā ārstniecības iestāde tika daļēji nopostīta. Latvijas teritorijā atkārtoti ienākot padomju karaspēkam, arī Baldones kūrortu pārņēma padomju vara.

Baldones kūrortu no jauna atvēra apmeklētājiem 1945. gada 15. augustā. To nacionalizēja un paplašināja, un nosauca par Vissavienības nozīmes kūrortu “Sanatorija “Baldone””. Tas aizņēma 31 ha teritoriju (vēlāk teritorija tika paplašināta). Kūrorts “Baldone” bija balneoloģiskais-dūņu kūrorts, jo tam piemīt divi dabīgie ārstniecības faktori: sērūdens avoti un kūdras dūņas (sauktas arī par dubļiem), kas atradās netālu no kūrorta. Labvēlīgie dabiskie faktori un klimatiskie apstākļi, skaistais skujkoku mežs, avots ar sērūdeni, bagātie dūņu uzkrājumi ļāva uzskatīt Baldoni par vienu no labākajiem kūrortiem.

Balneoloģiskais (centrālais ārstniecības) korpuss tika izvietots skaistā divstāvu ēkā. Pirmajā stāvā atradās dūņu ārstniecības iestāde, dušas telpa, baseins peldēšanai (ar sērūdeni), pirts, masāžas kabinets, laboratorijas, rentgens un ārstnieciskās fizkultūras zāle ar dažādu diagnostikas aparatūru. Otrajā stāvā atradās vannas kabineti, masāžas kabinets un zobārsta kabinets. Gadiem ejot, šis galvenais korpuss tika labiekārtots, paplašināts un aprīkots ar jaunu medicīnisko aprīkojumu, kā arī paplašināts ar medicīnisko procedūru klāstu.

Sanatorijas “Baldone” vajadzībām dūņas dziedniecībai ieguva no Dūņu purva Baldones tuvumā. “Dūņām piemīt plastiskums, valkanība, lipīgums, liela siltumietilpība un maza siltumvadītspēja” (Populārā medicīnas ekciklopēdija, 1985, 132).

Dūņu ārstniecisko vērtību izskaidro ar lielo dzelzs, kalcija un magnija oksīdu saturu. “Daudzu pētījumu un eksperimentu rezultātā konstatēts, ka dūņām piemīt biostimulējošas īpašības – tās veicina augu augšanu un attīstību, kapsulas veidošanos ap svešķermeni, brūču sadzīšanu un audu reģenerāciju, iedarbojas desensibilējoši, aizsargā pret starojumiem, tām piemīt antimikrobas un bakteriostatiskas īpašības – spēja kavēt patogēnu mikroorganismu attīstību vai arī tos iznīcināt.” (Terentjeva, Frīdenberga, 2008, 166-167).

Ārstnieciskajās procedūrās tika izmantots arī sērūdens ar priežu skuju ekstrakta piemaisījumu un sērūdens ar ogļskābo gāzi. Sērūdens avota dziļurbums Nr. 10 atradās 0,5 km attālumā no ārstniecības iestādes, to no dziļurbuma pārdzina sūknis pa alumīnija trubām uz katlu māju, no kurienes jau padeva karstu un aukstu ūdeni vannās. Tāpat arī bija iespēja peldēties baseinā, kas atradās lielā zālē ar stikla jumtu. Ūdeni uzsildīja sildītājs, kas atradās baseina sienās. Izmantoja arī sērūdens dušas – gan cirkulāro, gan “Šarko” dušu. Tika pielietotas arī citas ārstniecības metodes: masāža, ārstnieciskā fizkultūra, fizioterapija, saules vannas un gaisa peldes.

1950. gadā kūrorts funkcionēja 8 mēnešus un 22 dienas. Sanatoriju apmeklēja 1474 cilvēki, visvairāk ar kaulu un locītavu slimībām. Cilvēki ieradās no dažādām vietām, visvairāk no Latvijas PSR, PSRS Ļeņingradas apgabala un Baltkrievijas PSR. Sanatorijas “Baldone” medicīniskais kolektīvs ārstēšanās procesā izmantoja pārsvarā no dabas nākušās veltes, kā arī diagnostikas iespējas: laboratoriju, rentgenu un fizioterapijas kabinetu, ārstniecisko fizkultūru un citas procedūras. Medikamentozā ārstēšana tika pielietota tikai izņēmuma gadījumos. Konsultācijas sniedza arī ārsti-speciālisti, kas palīdzēja precīzāk noteikt pareizo ārstēšanu. Visas ārstnieciskās procedūras notika ārstniecības korpusā. Medicīnas personāls novēroja slimnieku veselības stāvokli procedūru laikā. Liela nozīme bija atpūtai un miegam pēc procedūrām.

1951. gadā slimnieku skaits pieauga – sanatoriju apmeklēja 1494 slimnieki. Visvairāk izmantoja dūņu procedūras (19289 procedūras) un sērūdens vannu procedūras (15786 procedūras). 1953. gadā pirmajā vietā pēc apmeklētības bija slimnieki ar nervu sistēmas traucējumiem (39,3%), otrajā – ar kaulu un locītavu slimībām (26,23%), trešajā – slimnieki ar asinsrites orgānu darbības traucējumiem (16%). Ar katru gadu palielinājās ne tikai slimnieku skaits, bet arī darbinieku skaits. Izveidots ūdensvads uz 1. un 2. korpusu, tāpat arī uzstādīta jauna apkures sistēma.

Šajos gados tika veikta arī teritorijas labiekārtošana – izveidota skaista strūklaka ar māksliniecisku figūru pie 1. korpusa, parkā uzstādītas 14 lielas vāzes un novietoti 35 soliņi, iestādīti eksotiski koki – dižegles, ciedru priedes, Mandžūrijas korķa koki, sudrabegles un sarkanie ozoli.

Sanatorijas parka centrā atradās 3 sērūdens avoti – skulptūras “Ķirzaciņa”, “Māra” (“Milda”, “Madonna”) un “Vāverīte”.

18. gs. beigās tika izbūvēta jauna sēravota tvertne “Muciņa” ar slēgtu koka lapeni virs tās. Vēlāk virs tvertnes uzstādīja skulptūru “Ķirzaciņa”. Līdzās bijusi arī sēravota ūdens ņemšanas vieta “Māra”, kas attēlo dziednieciskā ūdens aizbildni Svēto Māru. Strūklaka “Vāverīte” parkā uzstādīta 1937. gadā. Skulptūra ir vāveres figūra ar čiekuru ķepās; tā šobrīd ir attēlota Baldones novada ģerboņa simbolikā.

Sanatorija “Baldone” sastāvēja no vairākiem atsevišķiem korpusiemcentrālais korpuss bija 1939. gadā pabeigtā vannu māja. Vannu mājā notika ārstnieciskās procedūras, izmeklējumi. Pirmais korpuss bija “Baltā pils” (vēsturiskās, mežkungam Ādamam Mickēvičam piederošās ēkas celtniecība pilnīgi pabeigta 1901. gadā, tagadējā adrese – Daugavas iela 23), kura no 1945. gada tika iekļauta sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā sieviešu ārstniecības nodaļa.

Otrais korpuss bijusi skaista ēka ar verandām, kas darbojās vasaras sezonā (tagadējā adrese – Daugavas iela 16).

Trešais un piektais korpuss atradās agrākajā villā “Lonija”. No 1945. līdz 1980. gadam tur atradās sanatorijas apmeklētāju dzīvojamie korpusi ar plašu atpūtas istabu, kurā bija gan televizors, gan klavieres. Ceturtais korpuss atradās sanatorijas parkā, kurā no 1945. gada darbojās laboratorija.

Sestais korpuss bija administrācijas ēka Rīgas ielā 89. Septītais korpuss celts 1955. gadā (nodots ekspluatācijā 1960. gadā), bet 1961. gadā ēku iekļāva sanatorijas direkcijas pārvaldījumā kā vīriešu ārstniecības nodaļu.

Iebraukšanas dienās uz Rīgu devās divdesmitvietīgs autobuss, lai paspētu uz vilcienu no Ļeņingradas, Maskavas un Viļņas. Citā laikā ieraucēji izmantoja lielo, ērto pilsētas autobusu, kas brauca no Rīgas uz Baldoni 4 reizes dienā.

Pēc atbraukšanas tika reģistrēti atpūtnieki un veikta dokumentu apskate, kā arī ierādīts, uz kuru guļamkorpusu ir jādodas. Pirmās diennakts laikā slimniekus rūpīgi apskatīja korpusa ārstējošais ārsts. Izmantojot diagnostikas un laboratorijas izmeklējumus, tika noteikts ārstēšanās plāns, kā arī bija jānoklausās svarīga lekcija par režīma nozīmīgumu atveseļošanās procesā.

Sanatorijas “Baldone” ēdnīcā atradās 3 plašas zāles. Šīs telpas apkurināja ar centrālapkuri arī ziemā, vasaras sezonā bija atvērta arī lielā, slēgtā veranda. Blakus ēdnīcai atradās ēdienu gatavošanas cehi, noliktava un “ledus istaba”. Ēdnīcā strādāja kvalificēts šefpavārs, medicīniskā māsa, kura mācījusies dietoloģijas kursos (vēlāk – ārsti-dietologi), pavāri un viesmīles. 1963. gadā sāka būvēt sanatorijas ēdnīcu, kas tika nodota ekspluatācijā 1967. gadā. Ēdnīca varēja uzņemt 500 viesus.

Liela nozīme veseļošanās procesā bija arī ārstnieciskajai fizkultūrai Ārstnieciskās fizkultūras zāle bija dažāds vingrošanai nepieciešams aprīkojums – “zviedru siena”, vingrošanas soli, pievilkšanās stieņi, izturības siena u.c.

Nodarbību laikā medicīnas personāls kontrolēja un pielāgoja katram slimniekam atbilstošu vingrojumu intensitāti, veidu, kā arī sekoja līdzi pacienta pulsam.Tika organizētas pastaigas pa sanatorijas apkārtni ārstnieciskās fizkultūras ietvaros, kā arī izstrādāti terenkūra maršruti pa gleznaino Baldones apkārtni.

Vasarā bija pieejama brīvdabas estrāde (saukta par “Gliemežvāku”), kur notika dažādas aktivitātes, ārstnieciskās fizkultūras nodarbības, kā arī baseins peldēšanai ar 5metru augstu torni, kroketa un volejbola laukums.

Rīta vingrošana vasaras periodā notika svaigā gaisā, bet ziemas periodā – ārstnieciskajā korpusā.

Ļoti aktīvi ritēja kultūras dzīve – bija iespējams apmeklēt medicīnas un politiska rakstura lekcijas par dažādām tēmām, bija pieejama arī bibliotēka, notika Valsts Filharmonijas Latvijas PSR mākslinieku un pašdarbības kolektīvu koncerti. Regulāri notika šaha, biljarda un kroketa spēļu turnīri un sacensības, arī volejbola un basketbola spēles, deju vakari. Sanatorijas parkā viesus priecēja kinoteātris “Zvaigzne”. Notika ekskursijas uz Rīgu, Ķemeriem un Siguldu, kā arī uz citām vietām. Atpūtniekiem bija iespēja apskatīt vēsturiskās un skaistās Baldones vietas. Katru gadu palielinājās iespējas baudīt kultūru, atpūsties un labi izklaidēties. Skaistais sanatorijas parks priecēja apmeklētājus, 1955. gadā izbūvēja baseinu ar strūklaku pie vannu mājas.

No 1956. gada sanatorija sāka strādāt visu gadu bez pārtraukuma, to apmeklēja 2581 cilvēks. Visvairāk slimnieki apmeklēja sērūdens, sērūdens – skuju, sērūdens – ogļskābās gāzes vannas (27 382 procedūras) un dūņu vannas (21 829 procedūras). Visvairāk tika ārstēti cilvēki ar nervu sistēmas traucējumiem, kā arī cilvēki, kas cieš no dažādām locītavu, kaulu lūzumu seku un ginekoloģiskām slimībām. Atjaunoja ziemas baseinu. Kūrorta viesi varēja piedalīties vingrošanā ūdenī.

Ir aprakstīta ārstēšanās gaita: “Pacientam ar reimatismu vai nervu saslimšanu 20 minūtes jāguļ siltās dūņu kompresēs. Pēc kompresēm seko mazgāšanās vannā un pusstundu ilga atpūta, ja slimās sirds dēļ nav ieteicamas siltās kompreses, tad ārstē ar austām dūņu kompresēm. Minēto procedūru – elektriskās dūņu kompreses – sāka lietot 1956. gadā. Pārmaiņus dod kompreses un sērūdens vannas” (Braufmane, 2017). “Sērūdeņraža vannas sagatavo kombinācijā ar skuju ekstraktu, vārāmo sāli un ogļskābo gāzi kā ogļskābās vannas, ko pielieto galvenokārt sirds un asinsvadu sistēmas slimību ārstēšanā. Sērūdeņraža vannas uz organismu iedarbojas ar trim faktoriem: siltumu, t. i., vannas ūdens temperatūru, ķīmisko faktoru, t.i., vannas minerālvielu un gāzu sastāvu un mehānisko faktoru – ūdens masas iedarbību uz ķermeņa virsmas” (Radovska, 1958, 13).

Dūņu apstrādes procesa apraksts 1958. gadā – “dūņas purvā sagriež ķieģelīšos, izkrauj grēdās apžāvēšanai un pēc tam, ar satiksmes līdzekli, trulīti, ko velk zirgs, piegādā dūņu noliktavai un vannu mājai, kur tās, sasmalcinātas un izsijātas, karsē ar karstu tvaiku. Karstās dūņas ar spaiņiem piegādā kabīnēm” (Radovska, 1958, 18).

1960. gadā nodibināja Sanatorijas sabiedrisko padomi. Sanatorijas uzturēšana prasīja gan lielu darbu, gan finanšu līdzekļus. Katru gadu tika plānoti sanatorijas telpu remonti, labiekārtošana. Tāpat arī bija jārūpējās par parku, lai tas priecētu slimniekus un palīdzētu atveseļoties.

Teritorijas parkā pie vasaras baseina slimniekiem bija iespēja baudīt saules un gaisa vannas.

1962. gadā sanatorijas mērķauditorija bija cilvēki ar nervu sistēmas traucējumiem, locītavu slimībām un sievietes ar ginekoloģiskām slimībām.

1964. gadā tika veikts kapitālais remonts ārstniecības korpusā, izveidoti jauni procedūru kabineti un nodots ekspluatācijā jaunais rentgena kabinets – piebūve pie 6. korpusa. Tika pētīta jauna ārstēšanās metode – bišu kodumi un ārstēšanās procesā sāka izmantot dūņu aplikācijas (kompreses). “Veselības skolā” slimniekiem vadīja seminārus par veselību, ēšanas paradumiem utt. Tika uzstādīts arī dūņu maisītājs, kas ļoti atviegloja darbu, jo dūņas uzreiz varēja uzkarsēt līdz vajadzīgai temperatūrai, tās tika mehāniski samaisītas, tādējādi dūņas kļuva plastiskākas un ar labākām ārstnieciskajām īpašībām. Notika darbi pie kanalizācijas un ūdensvada izbūves. 1966. gadā tika uzcelta jaunā katlu māja, bet 1971. gada beigās ekspluatācijā tika nodots moderns saimniecības ēku komplekss ar garāžām un mehānisko darbnīcu.

Viena kursa ārstēšanās izmaksas sanatorijā (vidēji par 26 dienām) – 115 rubļi, ambulatorās ārstēšanās – 103 rubļi – un ārstēšanās ar “kursa karti”, kuru izsniedza ārstniecības iestāde un apstiprināja arodbiedrība, – 29 rubļi vai 83 rubļi.

“Ap 1965. gadu Maskavas Hidroģeoloģijas institūts izdarīja plašus pētījumus Baldones tuvākajā apkārtnē, precizējot dūņu sastāvu purvos un to dziedniecisko vērtību. Šīs zinātniskās ekspedīcijas rezultātā sāka izmantot Pladu purva augstvērtīgās dūņas, kam ir augsta humifikācijas pakāpe un daudz minerālvielu, organisku savienojumu, sērūdeņraža” (Braufmane, 2017). “Šo dūņu dēļ, kas nogatavojušās Pladu tīrelī, cilvēki brauc tūkstošiem kilometru no tālajiem ziemeļiem, Sahalīnas, Sibīrijas, Tadžikijas un Baškīrijas, Maskavas, Ļeņingradas, Murmanskas, Minskas un citām tālām un tuvām vietām” (Rotkale, 1969).

Ārstnieciskajā korpusā procedūru klāsts kļuva vēl daudzveidīgāks: turpināja darboties dūņu un vannu nodaļa, hidroterapijas nodaļā – cirkulārā duša, Šarko duša, kāpjošā duša, lietus duša, ginekoloģiskā nodaļa, inhalatorija. Nozīmīgu vietu kūrortā ieņēma ārstnieciskā fizkultūra. Darbojās ārstnieciskās un zemūdens masāžas kabineti, skābekļa teltene, elektrodūņu, distrakcijas un stomatologa kabinets. Diagnostikas korpusā atradās rentgena, fizioterapijas, procedūru, psihoterapijas, dežūrējošās medmāsas, funkcionālās diagnostikas kabineti, klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, bišu kodumu un hipnozes kabineti.

Fizioterapijas kabinets.
Diatermijas procedūra – ārstēšana ar siltumu, kas rodas audos, ja caur tiem plūst augstfrekvences (1,625 Mhz) elektriskā strāva.
Autors nav zināms. /LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 3. apraksts, 2. lieta, 72. lp./

1967. gadā sanatorijā pilnīgi pabeigta specializācija 3 profila nodaļām: ginekoloģiskajai, neiroloģiskajai un balstu un kustību aparāta jeb kaulu- locītavu un saistaudu slimību ārstēšanas nodaļas.

Medicīniskais personāls nemitīgi pilnveidoja zināšanas, lasīja lekcijas un analizēja pētījumus, lai ārstēšanās procesā ieviestu novitātes. “ dūņas tomēr ir melnas, tās dziedina daudzas vainas, un sērūdens vannas ir labas. Tas nav mīts, bet patiesība.

Varbūt ne visi, kas šeit meklējuši palīdzību, ir atveseļojušies pavisam, bet daļu palīdzības ir saņēmis katrs. Es negribu jūs aicināt šurp un teikt, ka šeit būs labāk nekā citur. Katrā vietā ir savi mīti un patiesība. Ja jūs atbrauksit, redzēsiet daudz vairāk nekā es. Un melnās dūņas un baltie cilvēki jums palīdzēs” (Rotkale, 1969).

1980. gadā notika milzīgs pagrieziena punkts sanatorijas attīstībā – tika pabeigts jaunais astoņstāvīgais guļamkorpuss, kurā varēja apmesties 500 viesu. Katrā divvietīgajā istabā bija atsevišķa dušas telpa, labierīcības, izlietne ar silto un auksto ūdeni, dvieļu žāvētājs. Katrā palātā bija izeja uz balkonu. Arī teritorijas labiekārtošana bija vērienīga – tika uzliktas betona flīzes un uzliets asfalts. Puķu dobēs tika izstādītas 500 rozes, 1100 lillijas, 3000 krokusi, 25 rododendri un iestādīti dažādi koki, iesēta zāle. “Pirmajā stāvā bija reģistratūra un uzņemšana, aptieka, frizētava, procedūras un palātas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Apmeklētājus sagaidīja dežurante. Otrajā stāvā kūrorta viesi labprāt brīvo laiku pavadīja bibliotēkā, lasītavā vai tējas istabā. Gaiteņus rotāja paklāji, gleznas un svaigi ziedi. Pārējā stāva daļa atvēlēta palātām. 3., 4. un 5.stāvā atradās istabas pacientiem, kuru diagnoze saistīta ar kustības aparāta, nervu un ādas slimībām. 6. un 7. stāvā bija sieviešu nodaļa, kurā uzturējās slimnieces ar ginekoloģiskām saslimšanām. Bija pieejama diennakts medicīniskā aprūpe. Astotais stāvs tika atvēlēts īpašiem viesiem, kuri apmetās luksusa numuros. Kopā bija 8 luksusa numuri, kuros varēja apmesties tikai ar galvenā ārsta īpašu atļauju. Šeit arī atradās solārijs un kafejnīca-bārs. Kafejnīca priecēja ar skaistu skatu no augšas uz visu Baldones apkārtni un tajā pasniegti ārkārtīgi gardi kokteiļi un saldējums” (Braufmane, 2017).

Pa istabiņu un kafejnīcas logiem varēja vērot gleznainu apkārtni. Parks vakaros bija izgaismots. Apmeklētājiem patika arī puķu dobe vāverītes formā. Bija pieejamas galda spēles – novuss, galda teniss, šahs un dambrete.

Tika veikts ēdināšanas bloka kapitālais remonts un katlu mājas paplašināšana, kosmētiskais remonts balneoloģiskajā korpusā un diagnostikas kabinetos. Nomainītas vannas, iegādāta jauna medicīniskā aparatūra un mēbeles.

1982. gadā sanatoriju apmeklēja 8652 cilvēki (7801 slimnieks un 851 ambulatorais pacients).

1983. gada 8. martā notika jaunā kluba atvēršana. Tajā tika organizēti koncerti, deju un kino vakari, konkursi medmāsām, medicīnas dienas un mākslinieku izstādes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viesu skaits sanatorijā “Baldone” strauji samazinājās, jo bija apgrūtināta tūristu iebraukšana no bijušajām PSRS republikām, bet no Eiropas sanatoriju apmeklēja ļoti maz cilvēku.

1992. gadā atpūtnieku nepietiekamā skaita dēļ sanatoriju slēdza uz ziemas sezonu. 1993. gada pavasarī sanatoriju atkal atvēra apmeklētājiem. Ārstēšanās rezultāti bija ļoti labi, jo dūņas procedūrām sildīja īpašā katlā, tās palika biezas, kas ir ārstniecībai efektīvākas. Tāpat arī tika izveidota viesnīca sanatorijas telpās. Tomēr bez valsts atbalsta pamazām samazināja darbinieku skaitu un 1996. gada 6. jūnijā tika pieņemts lēmums Valsts uzņēmumu sanatorija “Baldone” nodot privatizācijai, sadalot objektos. Ēkas ir piedzīvojušas vairākus saimniekus un šobrīd tām nepieciešama nopietna restaurācija un pārbūve.

Šobrīd Baldones iedzīvotājus un viesus priecē netālu esošais Ceriņu parks ar skaistiem apstādījumiem un ērtiem pastaigu celiņiem. Parkā var nobaudīt Baldones sērūdeni, kā arī apskatīt atjaunotās skulptūras.

***

“Vai tas, kas bijis, vien ir skaists?
Vai tādēļ, ka tas zudis, skaists?
Kaut sapnis gaist – Vēl dzīve kaist,
Vēl atdzimt var, kas garām laists.”
/Aspazija/

Publikāciju sagatavoja Linda Skriba
/LNA Siguldas ZVA galvenā fondu glabātāja/

 

 

Izmantotā literatūra un avoti

  1. Broce, J. K. (2002). Zīmējumi un apraksti. 3. sējums. Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne.
  2. Ferber, J. J. (1784). Ammerkung zur physischen Erdbeschreibung von Kurland nebst J.B. Fiscers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Riga: Jos. Fried. Hartknoch.
  3. Populārā medicīnas enciklopēdija (1985). Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  4. Radovska, R. (1958). Baldone un tās apkārtne. Rīga: 7. tipogrāfija.
  5. Rotkale, R. (1969). Mana sanatorija, kādu es to pazīstu… Padomju Jaunatne, Nr. 216 (02.11.1969.), 4.5.lpp.
  6. Ruments, J., Ērmanis, P. (1940). Baldones sēravots un tā apkārtnes ūdeņu ķīmiskais sastāvs. Zemes bagātību pētīšanas institūta Raksti I. Rīga. 237.–327.lpp.
  7. Terentjeva, L., Frīdenberga L. (2008). Latvijas kūrortu dabiskie dziedniecības līdzekļi. Rīga: Multicentrs.
  8. Urtāns, J. (1977). Senas dziedniecisko avotu izmantošanas tradīcijas. Dabas un vēstures kalendārs 1978. gadam. Rīga: Zinātne, 198.201.lpp.

Interneta resursi:

  1. Ančevska, I. (2018) Latviešu dziedināšanas tradīcijas: teorētiskie un praktiskie aspekti. Promocijas darbs. Rīga. Pieejams šeit.
  2. Aspazija. (1928). Asteru laikā: rudens dzejoļi. Pieejams šeit.
  3. Braufmane, A. (2017). Baldones kūrvieta padomju laikos.
  4. Dēliņa, A., Kontuss, A., Prols, J. (2016). Ārstniecisko dūņu krājumi, to izmantošana un reģenerācijas iespējas Ķemeru nacionālajā parkā. 1. sējums. Vispārīgā daļa. Rīga. Pieejams šeit.
  5. Kupcis, J. (1929). Kādi minerālūdeņi un dūņas ir mums Latvijā? Latvijas Ārstu Žurnāls Nr. 1/2. Kongresa kopsapulces darbi 7. septembrī 1928. gadā. 20.29. lpp. Pieejams šeit.
  6. Lībiete, I. (2014). Vakcinētājam un vēsturniekam Oto Hūnam – 250. Pieejams šeit.
  7. LU Bibliotēkas virtuālā izstāde “Kurzemes literatūras un mākslas biedrība: Vēstures ainas”. Pieejams šeit.
  8. Rasnace, E. (2017) Baldones kūrvieta neatkarīgajā Latvijā.
  9. Rasnace, E. (2017). Ceļojums laikā: Baldones kūrorta 220 gadu spožuma, posta un atdzimšanas stāsts. Pieejams šeit.
  10. Rasnace, E. (2017). Par kūrvietu.
  11. Sokolova, I. (1994). Zenta Mauriņa un medicīna. Acta medico-historica Rigensia (1994) II: 281286. Pieejams šeit.
  12. Stradiņš, J. (2000) Lai neaizmirstam: Jelgavas Pētera akadēmija ir pirmā zinātniskā institūcija Latvijā. Referāts LZA un Jelgavas muzeja rīkotajā konferencē “Academia Petrina – 225” Pieejams šeit.
  13. Šarkūna, L. (2013) Kārlim Šīmanim – 250. Pieejams šeit.
  14. Šidlovska, V., Karpoviča, I. (2018). Ķemeri – mūsu zaudētā bagātība. Ķemeru kūrortam 180. Pieejams šeit.
  15. Ulmane, Z. (2017) Krievijas impērijas laiks.

Nepublicētie materiāli:

  1. LNA Siguldas zonālais valsts arhīvs, 449. fonds, 1.apraksts, 8.-21. lieta; 3. apraksts, 1.-12. lieta.

PALDIES! LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam un Baldones muzejam.