13. janvārī aprit 35 gadi, kopš sākās satraucošākie notikumi mūsdienu Latvijas vēsturē – 1991. gada janvāra barikādes. Toreiz tika aizstāvēta Latvijas neatkarība. Tas bija tautas vienotības un cerību laiks. 13. janvārī, pēc asiņainajiem notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa, Rīgā, Daugavmalā, uz Tautas manifestāciju sapulcējās aptuveni 700 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Vakarā Vecrīgā un citās stratēģiski svarīgās vietās sākās barikāžu būvēšana – no metāla armatūras, betona bluķiem, lauksaimniecības un celtniecības tehnikas. Sargāt mūsu valsts neatkarību devās arī cilvēki no Ķekavas, Baložiem un Daugmales. No kolhoza darbnīcām izbrauca traktori, smagajās automašīnās tika iekrauti betona bloki un citi celtniecības materiāli, baļķi un malka ugunskuriem. Tie, kuri palika mājās, gatavoja ēdienu, lika grozos un veda barikāžu aizstāvjiem.
1991. gada 13. janvāra rītā agrofirmas “Ķekava” kantorī uz sēdi sapulcējās valdes locekļi un speciālisti, lai lemtu par dalību barikādēs.
Ar savām atmiņām par barikāžu laiku dalās Māris Šops:
“Tas bija trauksmains laiks. Barikādes ir simbols cilvēku līdzdalībai, drosmei, ticībai un cilvēcībai, kas aptver katru Latvijas iedzīvotāju. Cilvēki bija uztraukti, bet bija gatavi braukt uz Rīgu, lai piedalītos Latvijas valsts atgūtās neatkarības nosargāšanā. Tajā laikā vadīju kolhozu-agrofirmu „Ķekava”. Atceros, ka 1991. gada 13. janvārī plkst. 11.00 saņēmu norādes no lauksaimniecības ministrijas par lieljaudas tehnikas nosūtīšanu uz Zaķusalu. Tehnikas vienības uzdevums bija nobloķēt Daugavas krastmalu pie Televīzijas administrācijas ēkas, lai OMON specvienība ar amfībijām nevarētu piekļūt Zaķusalai. Uz turieni ar lieljaudas tehniku devās Valdis Strušs, Leons Kabanovs, Didzis Pļenkovs, Harijs Špīs, Imants Vebe, Egīls Kāpostiņš, Andris Rostoks, Māris Sīpols un citi.
Tās pašas dienas pēcpusdienā tika sasaukta ārkārtas valdes sēde, kurā piedalījās arodkomitejas un Tautas frontes pārstāvji. Sēdē tika pieņemti ļoti svarīgi lēmumi: izveidots štābs, kurā bija iekļauti galvenie speciālisti un nozaru vadītāji. Viņu uzdevums bija organizēt (brīvprātīgi) strādājošo došanos uz barikādēm. Gribētāju bija daudz, bet visus nevarēja palaist, jo ražošanas procesu nedrīkstēja apturēt. Barikāžu aizstāvjus nodrošinājām ar transportu un siltu ēdienu, Meža dienests nodrošināja malku. Tāpat barikāžu dalībniekiem saglabājām algu. Valdes sēdē pieņēmām ļoti svarīgu lēmumu: ja ar kādu cilvēku kas atgadītos, tad kolhozs uzņemtos rūpes par viņa ģimeni. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo mēs nezinājām kā viss beigsies.
Februāra mēnesī vairāk nekā 400 strādājošajiem, kuri piedalījās janvāra barikādēs, izteicām pateicību par drosmi un varonību. Daudzi ir novērtēti ar Piemiņas medaļu un Pateicības rakstu. Mans uzskats, ka šo apbalvojumu ir pelnījuši visi, kuri piedalījušies 1991. gada janvāra barikādēs. Gribu teikt paldies visiem, kuri nenobijās un piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanā. Vēlu visiem veselību un dzīvesprieku, lai veiksme ikdienā!”
Toreiz 13. janvārī pieņemtie lēmumi tika fiksēti sēdes protokolā Nr. 2. No dokumenta izriet, ka “Ķekavas” kolhozniekiem bija uzdevums aizsargāt televīzijas centru Zaķusalā, bloķējot pievedceļus ar smago tehniku. Lai īstenotu šo uzdevumu, valde nolēma nosūtīt smago tehniku – piecus traktorus – pievedceļu bloķēšanai, nodrošināt regulāru degvielas un eļļu pievešanu, nodrošināt autobusu regulārai cilvēku aizvešanai un atvešanai. Tika nolemts arī organizēt regulāras dežūras dispečeru punktā Ķekavā un izveidot centrālo štābu, kurā būtu visi valdes locekļi, kā arī organizēt pārtikas pievešanu barikāžu dalībniekiem. Netika aizmirstas arī iespējamās sadursmes sekas, protokola 6. punktā paredzot materiālu un morālu atbildību par iespējamo cietušo ģimeņu tālāko likteni. Valdlaučos dzīvojošie vēroja šoseju, lai ziņotu par aizdomīgu transporta kolonnu kustību, ja tādu redzētu. Daudzi brauca uz Rīgu individuāli, līdz ar to no kolhoza braucēju sarakstos nav atrodami, bet Ķekavas novadpētniecības muzejā glabājas daudzu barikāžu aizstāvju atmiņas. Ķekavieši pārsvarā sargāja Televīzijas studiju un torni Zaķusalā, otrā lielākā grupa atradās Doma laukumā, citi – pie Telefona un telegrāfa centrāles un Augstākās Padomes, ar automašīnām bloķēja Salu tiltu, sargāja Ministru Padomi.
Barikādēs bija arī upuri. Pirmais lodi saņēma mūsu novadnieks Roberts Mūrnieks 1991. gada 16. janvārī. Viņš gāja bojā, vadot Satiksmes ministrijas automašīnu pāri Vecmīlgrāvja tiltam, kur bija nobāzējušies omonieši. Roberts apglabāts Mārupes kapos. 2010. gadā, pēc nāves, apbalvots ar Viestura ordeni, bet Titurgā uzstādīts viņa piemiņas akmens.
(Publicēts 13.01.2026.)
Sabiedrības informēšanas un mārketinga nodaļa